Kādu dienu māsasmeitai palūdzu, lai izkopē man rakstiņu. Bet šausmas! Viņa man atbild, ka mājās iestājies taupības režīms un skolā arī tas pats. Un viņa man tādu pakalpojumu nu nekādi nevarot sniegt, jo neesot nekur printerim krāsas, tikai taupības režīms. Vēl cerēdams uzprasu, kad tad būs? „Nav un nebūs!” viņa atbild. Redz kā gan, nodomāju, ka tā tikai priekšniecība runā pēdējā laikā, ka „naudas nav un nebūs”. Nu neko, pamalkojam kafiju un šķiramies.
Dodoties mājup, gudroju, ka man arī vajadzētu varbūt kaut ko sākt taupīt. Ja visi taupa, tad arī es nedrīkstu atšķirties no saviem tautiešiem. Citādāk vēl nelaipnus skatus sāks raidīt manā virzienā. Tā kā mājā uzradušies daži nelūgti grauzēji un arī kaķis par tiem neliekas ne zinis, man radās taupības ideja. Vakarā pirms iešanas gulēt paņemu peļu slazdu un uzstādu uzlādētā stāvoklī, bet bez jebkāda gaļas izstrādājuma. Un mierīgu sirdi dodos uz migas pusi. Divreiz apgriezies, nu sāku jau laisties miegā, ka pēkšņi – klakš! Uztrūcies un palēkdamies, „tešu” trokšņa virzienā uz otru istabu, pa ceļam vēl arī durvju stenderē trāpīdams un pieri apskādēdams. Ticis klāt, skatos, ka tiešām – lauku grauzējs nāves aparātā iekšā vēl cieš mokas un lēnām pēdējo reizi noplikšķina acis, un nelaipni mani nopēta. Ko nu es? Tik nopriecājos, ka grauzējus var ķert bez jebkādiem gaļas izstrādājumiem. Un tagad arī es saku – man mājās taupības režīms.
