Maigonis Tauriņš ieāva kājas garos gumijas zābakos, jakas kabatā iestūķēja baltā papīrā ietītu sviestmaizi un uzmeta galvā zaļu naģeni. – Ilgi būsi?
1.
Maigonis Tauriņš ieāva kājas garos gumijas zābakos, jakas kabatā iestūķēja baltā papīrā ietītu sviestmaizi un uzmeta galvā zaļu naģeni.
– Ilgi būsi? – noprasīja Astrīda, atrāvusies no burtnīcu kaudzes.
– Es nezinu, – Maigonis paraustīja plecus. – Ceru, ka līdz vakaram tikšu galā. Astrīda, piemiegusi acis, noraudzījās kā vīrs, mazliet salīkušu muguru, aizsoļo purva virzienā. Jau kopš viņu kopdzīves sākuma Maigonis vairāk klīda apkārt, nevis tupēja mājās, protams, atskaitot darbu skolā. Paldies Dievam, viņš nebija ne dzērājs, ne klaidonis, tikai dabas pētnieks, kurš varēja lepoties ar milzīgu vaboļu un taureņu kolekciju. Un tagad viņš nesa uz mājām pudelītes ar Mežezera ūdeni un veica nezin kādus ķīmiskus eksperimentus. Ko tu gribi atklāt, viņa bija jautājusi, bet Maigonis tikai smaidīja un neteica ne vārda.
Skolotāja pievērsās burtnīcu labošanai. Sarkani labojumi izraibināja slinka skolēna darbu, vēl brīdis – un viņa aizmirsa Maigoni.
Diena pagāja tik ātri, ka tikai pievakarē Astrīda attapās, ka jāgatavo vakariņas. Pārnāks mājās vīrs, būs izsalcis, šķīvī jau neieliksi izlabotos domrakstus. Steidzīgi sagatavojusi maltīti, Astrīda apmeta ap pleciem rūtainu vilnas lakatu un izgāja laukā. Viņa paiesies vīram pretī.
Gaiss smaržoja pēc vēl neizplaukušiem koku pumpuriem, vien ievu zaros salapojušas zaļas lapu mēlītes. Mežā putnu balsis skanēja bez mitas. Astrīda apstājās un ieklausījās strazdu nebeidzamajos svilpienos. Gluži kā putras katls burbuļoja tuvējais dīķis, tur pavasara priekus izbaudīja vardes, izplatīdamas apkārtnē murdoņu.
Lūk, arī Katriņas purvs. Sieviete apstājās. Tikai vienreiz viņa šeit ir gājusi, arī tad Maigoņa pierunāta. Vaivariņu tvans toreiz apšķebināja dūšu, bet vēl lielāku nepatiku izraisīja akači. Jā, viņai nepiemita tāda bezbailība kā vīram vai apkārtnes sievām, kuras rudenī purvā iemanījās pielasīt pilnus dzērveņu spaiņus. Viņa pagaidīs vīru tepat.
Pēkšņi viņa sajutās kā pirms gadsimta dzīvojusī Katriņa. Jauniņā meitene, vīlusies mīlestībā, šajā purvā bija darījusi sev galu. Cik lielas sāpes un izmisumu nācās piedzīvot Katriņai, ja izvēlējās tādu soli? Un ko viņa pati iesāktu, ja Maigonis nolemtu iet savu ceļu? Nē, viņa nesekotu Katriņas piemēram. Lai aizgainītu drūmās domas, sieviete ieūjinājās.
– Mai – go –ni…
Pretī skanēja atbalss, tai pievienojās kaimiņu suņu rejas.
Krēsla, kas bija zagusies piesardzīgiem soļiem, tagad, nozūdot debess rietumu pusē zeltainajām krāsām, strauji pārņēma apkārtni. Astrīda attapās, ka ir jau vēls. Gurdeniem soļiem viņa kā piedzērusies steberēja mājup. Nē, akača velns nevarēja ievilināt Maigoni dūņu dzelmē, arī ne Katriņas gars viņu aizkavēt. Bet kādēļ Maigonis vēl nenāca? Bet varbūt viņš jau mājās? Atnācis pa apkārtceļu un tagad brīnās, kur ir palikusi Astrīda? Nē, logi tumši, taču tas vēl nenozīmēja, ka Maigoņa nav mājās. Viņas dīvainis varēja sēdēt pilnīgā tumsā un ēst aukstu zupu. -Tu jau mājās? Nesaņēmusi atbildi, Astrīda nospieda elektrisko slēdzi. Pulkstenis nepārprotami rādīja tuvojamies pusnakts stundu, tik ilgi viņa bija nīkusi purva malā.
Kāpēc tu nenāc, viņa domās jautāja vīram. Kas ir noticis? Krampjaini žņaudzīdama roku pirkstus, Astrīda vērās nakts melnumā. Maigonim būs aizķērusies kāja aiz sakārņa un viņš pakritis… Vai arī laiva apgāzusies… Bailes, kā ilgi nebarots nezvērs, pārtvēra viņas domas un auga, auga… Izpletās plašumā un apmierināti čukstēja, kas vēl varēja atgadīties ar vīru… 1 Astrīda neziņā satvēra telefona klausuli. Kam lai viņa zvana un ko lai saka? Pazudis Maigonis? Bet viņš taču var pēc mirkļa pārnākt, apsēsties pie galda un, it kā nekas nebūtu noticis, stāstīt, ka novērojis sikspārņus. Meitai? Nē, Rūtu pagaidām nedrīkst uztraukt. Viņa gatavojas eksāmeniem. Kaimiņiem? Radiem? Ja Maigonis ciemotos pie kāda, tad jau būtu piezvanījis. Nē, baiļu ķēms viltīgi pakratīja galvu, Maigonis nemīl ciemoties. Viņš ir apmaldījies purvā. Nākamais rīts izvērsās īstā murgā. Māsas vīrs Aldis, apbraukājis tuvākos kaimiņus un draugus, sapulcināja bariņu palīdzēt gribētāju. Astrīda, visu nakti negulējusi, tagad bāla un nobēdājusies, centās neatpalikt no vīru steidzīgajiem soļiem. Ej un mini – pa kuru taciņu ir gājis Maigonis? Mežezera acs bija tikpat tumša un pelēka kā apmākušais debesu vaigs. Izskatījās, ka kuru katru mirkli sāks līņāt. Kājas grima mīkstajās purva sūnās, acīs cirtās bērzu zari, birdinādami rasas pilienus. Svainis centās aizgainīt Astrīdas bailes, ka vīrs ir iekritis kādā akacī. Tad jau visdrīzāk viņam ir palicis slikti ar sirdi. Vienīgais mierinājums – vecā koka laiva atradās krastā, Maigonis nebūs braucis ar to. Krustām šķērsām izstaigājuši apkārtni, līdz balss aizsmakumam izklaigājušies, vīri apstājās apspriesties, ko darīt tālāk. Aldis, izsmēķējis cigareti, iegrūda ezerā laivu. Divatā ar kaimiņu viņi lēnām īrās gar krastu. – Kas viņam bija mugurā? – viņš uzsauca. – Dzeltena… vējjaka, – Astrīda nočukstēja. Vai tiešām viņi atrada? Elpu aizturējusi, viņa neuzdrošinājās pat pakustēties. Laiva apmeta vēl vienu loku gar Mežezera krastiem. – Nav! – Aldis mazliet žirgtākā balsī paziņoja. Saudzīgi Aldis aplika Astrīdai ap pleciem roku un veda viņu prom no ezera. – Tu tikai neuztraucies, nekrīti izmisumā. Viss būs labi, Maigonis atradīsies, – viņš bez apstājas atkārtoja līdz pašām mājām. Astrīdas sirds piepildījās ar sāpēm. Maigonis neatgriezīsies, viņa neticēja svaiņa vārdiem. Un nekad viņa nevarēs nolikt ziediņu uz kapavietas un iededzināt svecīti, jo muklājs klusēs… Māsa Zenta iesāka bārties, ka viņa tik slikti domā. Vienmēr ir jādomā tas labākais, jātic. Arī Aldis nepadevās svaines drūmajam pareģojumam. Kaut kādai izejai taču jābūt. Pēc stundas ceturkšņa ilgas gudrošanas viņš savu auto trenca uz robežsardzes koledžu. Kas nav cilvēka spēkos, to izdarīs kinologa apmācīts suns.
*** Pie durvīm kāds pieklauvēja un Niks Zvirbulis negribīgi atrāvās no darba. – Labdien, – kabinetā ienāca jauna sieviete, tērpusies zaļā kleitā, ar tumšbrūnu bizi uz muguras. – Kā es varu jums palīdzēt? – Niks pielēca kājās. – Lūdzu, – viņš norādīja uz krēslu. – Mani sauc Rūta. Rūta Tauriņa, – meitene mulsi sacīja. Niks Zvirbuli pamāja. – Mans tēvs Maigonis Tauriņš… Viņš ir pazudis… Izmeklētājs atkal pamāja. Viņa darbā tas bija pirmais gadījums, saistīts ar cilvēka pazušanu. Bioloģijas skolotājs Tauriņš sestdienas rītā devās kārtējā gājienā uz purvu un vairs neatgriezās. Vietējo iedzīvotāju meklējumi nekādus rezultātus nedeva, toties robežsargu suns pa pēdām aizgāja līdz pat lielceļam, kas atrodas purvam otrā pusē. Kurp skolotājs bija devies tālāk, noskaidrot neizdevās, jo kā par nelaimi tajā dienā ceļu bija tīrījis greiders. – Mēs darīsim visu, kas ir mūsu spēkos. Šodienas avīzē jābūt ievietotam paziņojumam, – Niks atbildēja, pie sevis nodomādams, cik pretīgi banāli 2 skan viņa atbilde. No kolēģu stāstītā viņš zināja, ka daļa pazudušo atrodas paši, tomēr dzīvē gadās dažādi. Varbūt viņš aizgāja pie citas sievietes? – Vai jūsu tēvs ar māti labi dzīvoja? Nestrīdējās? – Niks uzprasīja. – Nē, – Rūta pakratīja galvu. – Tētis nevarēja aiziet pie … pie kādas citas . – Viņa bija pareizi sapratusi izmeklētāja mājienu. – Vasarā vecākiem būs… bija jābūt sudrabkāzām. Par to viņi daudz runāja un sprieda kā svinēs. – Cerēsim, ka jūsu tēvs atradīsies. – Tēvs rakstīja dienasgrāmatu, – Rūta no somiņas izņēma kladi. – Īstenībā tie ir novērojumu pieraksti. Bet varbūt derēs? Niks Zvirbulis ieskatījās klades lapās un izlasīja nelielu rindkopu: Saule. Pūš dienvidu vējš. Pie lielās priedes skudru pūznī parādījās skudras. Izmeklētājs pavirši pārskatīja kladi. Visur viens un tas pats – vardes, puķes, zivis, nokrišņi. – Es izlasīšu, – Niks Zvirbulis apsolīja. – Varbūt tur tiešām ir kāda norāde. Jūs, Rūta, pati lasījāt? – Nē, – meitene pakratīja galvu. Niks pēkšņi ievēroja, cik samtaini brūnas acis ir Rūtai. Un smaids viņai laikam ir apburošs. – Kur jūs strādājat? – viņš nevilšus pajautāja. – Es studēju. Būšu mūzikas skolotāja. – Mēs darīsim visu iespējamo, – Niks Zvirbulis vēlreiz apsolīja meitenei, viņu pavadījis līdz durvīm. Apsēdies pie galda, izmeklētājs brīdi domāja. – Ak, Nik, – viņš pats sev teica pēc brīža. – Strādā un nedomā par meitenēm. Kas par to, ka ir pavasaris… Skolotāja novērojumu kladi viņš iemeta atvilktnē. Izlasīs vakarā.
***
Nekad Astrīda nebija tik mokoši izjutusi, cik lēni rit minūtes un stundas, un tajā pašā laikā dienas aizauļo kā strauji kumeļi. Neskaitāmas reizes viņa sev jautāja, kāpēc Maigonis ir aizgājis prom? Šaubas, ka vīrs būtu gājis bojā, bija pazudušas. Iesākumā baumas kā mazs sniega pikucis lēnām ritēja no kalna, tad aizvien vairāk un vairāk pieņēmās spēkā. Ja Astrīdai būtu pieticis spēka uzreiz pateikt – nē! – baumas sašķīstu kā daudzkrāsains ziepju burbulis. Bet sirds ir tik neizprotama lieta, ka spēj noticēt pavisam aplamām lietām, nespējot saredzēt notiekošo skaidrā dienasgaismā. Un draudzene mierinot izstāstīja tik daudzus piemērus, ka pavisam priekšzīmīgi vīri kļūst dulli un aizjoņo pakaļ jaunākām daiļavām. Vai arī Maigonis ir tāds? Vai arī viņš ir aizgājis pie citas? Astrīda šaustīja sevi ar pašpārmetumiem. Vai ir viņa ir bijusi laba sieva? Laikam jau nē, ja Maigonis ir izšķīries par tādu soli… Viņa bija piemirsusi, ka mīlestība ir kā puķe, tā ir jākopj. Bet vai tad pļavā pīpenes un zvaniņus kāds kopj? Arī smilgas uz nebēdu zied sudrabotām skarām. Kur ir bijusi viņas kļūda? Lai cik delikāti izturējās darbā kolēģi, tomēr Astrīda manīja, ka viens otrs savelk lūpas smīnā. Ar skumjām viņa noslaucīja izsmejošu uzrakstu uz tāfeles: “Tauriņš ir aizlidojis pie citas puķītes.” Viņas tauriņš. Bet varbūt kāpurs? – Māt, ko tu sevi nomoki, – Rūta vakarā kā kādreiz bērnībā apķērās ap kaklu un čukstēja. – Tētis atgriezīsies. Es zinu. – Protams, – Astrīda noglāstīja meitas galvu. Viņai jābūt stiprai, ja ne sevis, tad meitas dēļ. – Cilvēks taču nevar tāpat vien pazust, vai ne, māt? – Rūta nerimās. Astrīda pamāja. Ko viņa varēja atbildēt?
***
Johaidī! 3
Niks Zvirbulis kā plēsts aiztraucās pie tiesu medicīnas eksperta. – Paskaties, – viņš pagrūda pavecajam Vidvudam zem deguna atvērtu kladi un ar pirkstu norādīja uz kādu rindkopu. – Tu vari pateikt, ko tas nozīmē? Ko izsaka šī formula? – Pag, – eksperts neapmierināti norūca. – Vismaz būtu pateicis labrīt. Pavisam neaudzināts esi kļuvis, Nik. Tu domā, ka es sēžu bez darba? – Labrīt, – izmeklētājs nemaz nenokautrējās. – Es gandrīz nakti negulēju. Lasīju. – Kas tur ir? – Vidvuds paņēma kladi. – Šī formula? Hē… Skolā slikti mācījies ķīmiju.
Katrs sevi cienošs dzērājs pazīst šos burtiņus un cipariņus… – Nevelc gumiju, Vidvud, – Niks Zvirbulis nepacietīgi iesaucās. – Vispār… var arī nezināt, – eksperts nomurmināja zem deguna formulas nosaukumu. – Tāds savienojums rodas tecinot kandžu. – Nevar būt! – Ir kā saku. – Tad es nesaprotu. Neviens taču nelies ezerā ugunsdziru. – Atkritumus, Nik, – eksperts pamācīja. – Var izgāzt itin visur, arī ezerā. – Atkritumus? – pavisam domīgs Niks Zvirbulis atgriezās savā kabinetā. Ja sākotnēji izmeklētājs bija iedomājies, ka skolotāja Tauriņa pierakstu lasīšana būs garlaicīga, tad jau pēc dažām lapām viņš ar izbrīnu konstatēja, ka tā nav. Dabas apraksti aizrāva, tā bija pavisam cita vide, mazliet neierasta, tomēr labi saprotama. Ticis līdz klades pusei, Niks kļuva satraukts. Kāpēc pirms diviem gadiem Mežezerā pazuda vardes? Un zivis? Ja zivis slāpst ziemā, tas nav nekāds brīnums. Bet vasarā? Ja vainīgie ir maluzvejnieki ar elektriskajiem rīkiem, tad viņi taču neatstās milzīgas līdakas, asarus un līņus peldam ar vēderiem uz augšu. Kāpēc zivis ir gājušas bojā? Niks uzmanīgi šķīra lapu pēc lapas. Skolotājs Tauriņš ir veicis pat pētījumus, vairākās vietās ir piefiksēti Mežezera ūdens analīzes. Gandrīz līdz rītam izmeklētājs šķirstīja kladi, cerēdams atrast kādu nepamanītu norādi. Eksperta teiktais ieviesa daudz maz nelielu skaidrību. Niks uzklāja uz galda karti. Mežezeru no trim pusēm ieskauj purvs, tātad pieeja ir tikai pa mežu. Niks redzēja, kādi tur aug brikšņi, tā ka ideja par mašīnu, kura piebrauc pie ezera un tajā izgāž atkritumus, automātiski atkrīt. Protams, to ērtāk ir izdarīt kur citur. Kāda vaina ir grāvim? Savādi. Kāpēc Tauriņš ir klusējis un nevienam neteicis ne vārda? Viņam kā bioloģijas skolotājam vajadzēja kliegt skaļā balsī, ka tiek piesārņota apkārtēja vide. Bet viņš pa kluso veic eksperimentus. Vai tik tas nav iemesls viņa pēkšņai nozušanai? Pasaucis Mareku, Niks izklāstīja savas aizdomas. – Ieteka Mežezerā ir tikai viena, – Mareks pārliecās par karti. – Upīte iztek no Dziļā ezera. Tu zini, ka es esmu kaislīgs makšķernieks. Vēl uz pēdējā ledus tur vilku laukā smukas raudas. Tātad atkritumi izgāzti citā vietā. – Lielceļa tuvumā? Nedomāju gan, – Niks pakratīja galvu. – Kur ir garantija, ka mašīnu kāds nepamana? Pat ja tas tiek darīts naktī, vienalga bīstami. – Bīstami, jā. Un… – Un ja atkritumi tiek transportēti ar mašīnu, turklāt regulāri divu gadu laikā, tad to mašīnu nekādi nevarēja nepamanīt. Es domāju, ka to draņķi izgāž netālu no pārstrādes vietas, – Niks satraukti turpināja. – Varu tikai iedomāties, kādi aromāti tur valda. Nik, neesmu dzirdējis, ka apkārtnē eksistētu spirta cehs. – Nelegāls! – Niks Zvirbulis iekarsa spriedelējumos. – Vai tad vietējais tirgus nav pārpildīts ar nezināmas izcelsmes spirtoto? – Kur šeit var būt spirta ražotne? – Mareks ar zīmuli vilka pa upītes līkločiem. –Negribas ticēt, ka to dara kāda zemnieku saimniecība. Labi, daži tecina kandžu, bet ne jau tādos kvantumos, lai ar atkritumiem piesārņotu ezeru. Pārdod kaimiņiem, paši dzer. 4 – Versija ir jāpārbauda. – Zini, man šķiet, ir vēl viens iemesls, kāpēc šī versija nav visai ticama. Zini kāda? – Mareks ieturēja pauzi. – Ja tāda ražotne tiešām eksistētu, agri vai vēlu tas kļūtu zināms, vismaz baumu līmenī. Vietējie pļēguri nespētu noturēt mēli aiz zobiem. ***
Fredis Bremze, neskatoties uz ne visai cildinošo uzvārdu, aizvien rosījās un nekad nesēdēja rokas klēpī salicis. Viens no pirmajiem apkaimē kļuva par Breša zemnieku. Ieguvis savā īpašumā cūku fermu, Fredis ķērās pie saimniekošanas. Pusmūžu nodzīvojušais vīrietis ar pacilātu garu cēlās gandrīz vai ar pirmajiem gaiļiem un gulēt aizgāja vēlu vakarā. Viena no labākajām īpašībām, kā viņš pats uzskatīja, bija spēja nenokārt degunu pat vissliktākajos apstākļos. Es esmu īstens zemnieks, viņš sev atkārtoja bez mitas. Ja dabas untumu dēļ veldrē sagūla labība vai izdega pļavās zāle, Fredis ar vēl lielāku apņēmību turpināja darbu. Viņš nepazina vārdu – bezizeja. Ja galva strādā un ir vēlēšanās, tad var izdarīt visu, viņš sprieda. Cūkas izauga brangas, un Fredis tās pārdeva gaļas kombinātam. Tomēr kāroto “Valmet” traktoru nopirkt neizdevās, jo gaļas kombināts bankrotēja. Pats par sevi saprotams, cūku naudu Fredis nedabūja. Nākošajā gadā viņš iesēja divdesmit hektārus cukurbiešu. Tas taču ir izdevīgi, viņš sprieda. Izdevīgi tas būtu gan, taču kā par nelaimi tuvējā Jēkabpils cukurfabrika tika atzīta par maksāt nespējīgu. Aiztransportēt cukurbietes uz Jelgavas rūpnīcu neatmaksājās, kaut vai iear izaudzēto zemē. Fredis to, protams, nedarīja. Novāca bietes, sabēra tās stirpās. Bankā aizņēmās naudu un nopirka piecpadsmit govis. Kaut arī piens tika iepirkts par smiekla naudu, tomēr Fredis cerēja tikt uz zaļa zara. Katru rītu viņa pagalmā ielīgoja dzeltena piena mašīna, un tas zemnieku darīja priecīgu. Reizēm piena kombināts laikus nesamaksāja naudu par pārdoto pienu. Ja Fredis to pacieta un dzīvoja kā mācēja, bet ar cerību sirdī, tad banka i nedomāja piekāpties: maksā procentus noteiktā laikā, citādi klāt vēl nāks soda nauda. – Vai nav jocīgi? – Fredis domāja. – Man ir liela nauda, kuru nevaru saņemt vajadzīgajā brīdī, un tajā pašā laikā esmu galīgs nabags, jo nespēju norēķināties ar banku. Kādu dienu Fredis attapās, ka ir nonācis līdz tai kritiskajai robežai, kad saimniecībai ir jānonāk zem āmura. Ko darīt? Kur rast izeju? Pavadījis bezmiega nakti, Fredis izdomāja, kā izgrozīties no nepatikšanām. Tiesa , pati ideja viņam likās ne visai patīkama, tomēr labāk tā nekā bez savas mājas un lopiņiem. Ar smagu sirdi viņš ķērās pie izdzīvošanas plāna realizēšanas.
***
Niedru audze stiepās tālu vien Dziļajā ezerā, arī miglas vāli neļāva saskatīt ūdens klajumu. Izmeklētājs nemaz arī necentās piekļūt ezeram. Niks Zvirbulis uzmanīgi virzījās straumes tecēšanas virzienā, aizmugurē Mareks centās piemēroties kolēģa garajiem soļiem. Upītes krastos auga biezi kārklu krūmi un baltalkšņi. Nokrakstēja sapuvis alkšņa stumbrs un koka gabals ieplunkšķēja ūdenī. Niks iesmējās skaļā balsī. – Tikko neievēlos. – Es tevi tad būtu izmakšķerējis. Niks pieliecās un plastmasas trauciņā iesmēla ūdeni. – Attālums no ezera apmēram divsimt metri, – Mareks piefiksēja blociņā. – Parauga numurs – viens. Tagad meklēsim kādu aizdomīgu vietu, kur varētu būt izgāzti atkritumi. Niks Zvirbulis sakārtoja mugursomu. No tās rēgojās saliekamās makšķeres gals. Kājās gumijas zābaki, mugurā panēsātas drēbes, kuram ienāks prātā, ka viņš ir 5 izmeklētājs? Protams, pazīstamam nenoslēpsi savu personību, taču priekš svešiniekiem šoreiz viņi ar Mareku ir tikai makšķernieki. – Zivis, starp citu ir, – Mareks paziņoja. – Sīki asarīši. – Laikam, kamēr iesim pa tik aizaugušu apvidu, būs zivis un arī ūdens tīrs, -Niks noteica. – Pagaidi, Nik, – Mareks apstājās. – Atpūtini kājas. Es pamanīju brangu asari. – Marek, mums vēl priekšā kādi desmit kilometri. – Iedomājies, mēs satiekam citus makšķerniekus. Konspirācija! Varēšu palielīties, ka noķēru vismaz kaķim. – Marek, mēs tagad strādājam nevis izklaidējamies. Es eju tālāk, bet tu vari palikt, ja vēlies. – Ek, un es domāju, ka arī tevi pataisīšu par kaislīgu makšķernieku, – Mareks nemaz neapvainojās. – I neceri! – Niks pie sevis pasmaidīja. – Es labāk aizeju uz veikalu un nopērku zivis. Godīgi sakot, makšķerēšana manā uztverē ir velta laika šķiešana. – Neko tu nesaproti, – Mareks nopūtās. – Tev patīk rēbusu minēšana? Patīk. Tu nakti negulēsi, lasīdams grāmatas un žurnālus. Es, piemēram, naktīs guļu.
– Sapratu, – Niks atsaucās. – Tev laikam ir taisnība. Es šonakt atkal būros pa avīžu kaudzēm, pētīju šī novada vietvārdus. Interesanti. Starp citu, vienīgais, kas dzīvo upītes tuvumā, ir kāds Fredis Bremze. – Un? – Nodarbojas ar lopkopību. Nāksies ar zemnieku aprunāties, paskatīsimies, kas viņš ir par cilvēku. Kādu laiku puiši gāja klusēdami. Pārāk neticama šķiet versija, domāja Niks. Bet varbūt tieši tādēļ liekas fantastiska, lai neviens nespētu tam noticēt? Tātad Fredis audzē lopus. Vai vienkāršs zemnieks spēs noorganizēt spirta biznesu tik augstā līmenī? Jāatrod palīgi, kuri nekulstīs mēli pa labi un kreisi, jābūt sakariem. Pieņemsim, ka tā ir. Bet kāpēc tad vietējie nav neko ievērojuši? Ja Bremze ir vainīgs, tad ar apcietināšanu nedrīkst pārsteigties. Fredis ir tikai sīka zivtiņa, kā teiktu Mareks. Jānozvejo lielais loms. Noejot vairāk kā pusi ceļa, Niks sāka uztraukties – upītes krastos viņi vēl neuzgāja nekādas norādes, ka būtu braukusi mašīna ar kaitīgo kravu. – Kļūstu nepacietīgs, – Niks teica. Beidzot šķērsojuši pa pusei aizaugušu pļavu, abi uzdūrās uz traktora riepu izdangātu vietu. – Paskat, traktors te ir braucis ne vienu vien reizi, – Niks pietupās un pētīja riepu nospiedumus. – Vēl kolhozu gados te mans vectēvs pāris reižu brauca. Ar zirgu, protams. Tagad laikam aiz upes celiņš ir aizaudzis. Varēja aizbraukt līdz pašai Aglonas baznīcai, – Mareks skatījās uz vecā tilta atliekām. – Zirgu dambis, tā agrāk sauca šo vietu. – Kāpēc? – Niks jautāja, tad iesmēla trauciņā vēl vienu ūdens paraugu. – Te zemnieki peldināja zirgus. Pietiekami dziļa vieta. – Un ceļš upes šajā pusē? Kur var nonākt? – Uz lielceļa. – Ahā! Tātad ar traktoru var atbraukt nezin no kurienes, – Niks prātoja. – Tas var būt arī ne šejienietis. Veiksmīgi veikuši atlikušo posmu, viņi konstatēja, ka vienīgā aizdomīgā vieta atrodas pie vecā tilta. – Redzēsim, kāda būs ekspertīzes atbilde. Atbilde Niku Zvirbuli reizē iepriecināja un apbēdināja. Viņš varēja līksmot, jo iet pa pareizām pēdām – Zirgu dambī kāds tiešām izgāž kandžas pārpalikumus. Tomēr, ja cilvēki tik bezatbildīgi rīkojas, nodarot dabai pāri, tur jau jālej gaužas asaras. – Es tikai nesaprotu vienu, – Niks pažēlojās Vidvudam. – Kāpēc apkārtne nesmird 6 pēc spirtotā? – Tagadējie veči ir slīpēti. Piešauj klāt sāli un piparus un nekādas smakas, – eksperts paskaidroja.
– Visu izdarīju, kā liki, – Mareks paziņoja Nikam Zvirbulim. – Ieganstu, lai paciemotos pie Bremzes, atradu labu labo. Māsa brīvajā laikā mazliet piepelnās – aptaujā iedzīvotājus. Sociālo pētījumu centrs viņai atsūta anketas, šoreiz viņa veica pētījumus par cigaretēm. Nu, vispār viss notika ļoti likumīgi. Aizbraucām. Tā un tā, Bremze, protams, uzreiz piekrita atbildēt uz jautājumiem. Visnotaļ laipns cilvēks izskatās. Paaicināja istabā. Kamēr māsa piefiksēja anketā izvēlētās atbildes, es mēģināju paokšķerēt… – Un kā veicās? – Nekā, – Mareks noplātīja rokas. – Uzradās pagalmā jauns puisis un bez apstājas sāka muldēt par dažādiem niekiem. Zini, Fredis Bremze apkārt savai saimniecībai uzcēlis augstu dzeloņdrāšu žogu ar elektrisko ganu. Kā koncentrācijas nometnē. Es šim jautāju – no kā jūs slēpjaties? Redz, vilki un mežacūkas siro apkārt. Jāsargā lopi un sējumi. Arī negodīgu cilvēku saradies ne mazums. Noslaktē lopu un gaļu pārdod pārpircējiem. Kā nekā nomaļa vieta. Vispār Bremze savā ziņā rīkojas gudri. – Viņam ir ģimene? – Bija. Ar sievu pašķīries pasen. Bērni izauguši, tiem sava dzīve. – Un Bremze viens pats spēj tikt galā ar visu? – Niks Zvirbulis pavīpsnāja. – Nepajautāji, kas viņam palīdz? – Pajautāju. Tas puisis pļāpa. Sauc Uģis Neauls, esot vietējais un vēl viens strādnieks. Teica, ka viņiem ir slaukšanas aparāti un piena dzesēšanas iekārtas. – Kā tad! Vairs neko neuzzināji? Mareks pakratīja galvu. – Es arī nesēdēju rokas klēpī salicis, – Niks piecēlās un piegāja pie loga. – Pirms diviem gadiem Bremzem bija pamatīgas problēmas, saimniecībai draudēja bankrots. Un tad viņš pēkšņi nomaksāja gandrīz trešo daļu paņemtā kredīta. – Nu un? – Mareks paraustīja plecus. – Viņš varēja aizņemties. – Pieņemsim, ka tā. Bet kā tu izskaidrosi šādu faktu? Katru rītu Bremzes saimniecībā iegriežas pienvedējs. Bet…- Niks Zvirbulis ieturēja neilgu pauzi. – …nevienai pienotavai Bremzes vārds neko neizsaka. Viņš pienu vairs nepārdod jau gandrīz divus gadus. Un vēl – piena mašīna ar tādiem numuriem neeksistē. Viltoti numuri. Ko teiksi? Mareks iesvilpās. – Es labāk paklausīšos, ko tu sacīsi. Jūtu, ka gardāko kumosu esi atstājis desertam. – Uzminēji! Pie Zirgu dambja ar traktoru braukā neviens cits kā pats Fredis Bremze! Lopiem pietrūkst ūdens. Tā ka ūdens mucā var vest ne tikai ūdeni, bet arī atkritumus. – Un ko tad pārvadā piena mašīna? Spirtu, vai? – Tā izskatās, Marek, – Niks Zvirbulis saberzēja rokas. – Šefs pielika “asti” piena mašīnai. Līdzko būs kaut kas zināms, tad varēs arī atbilstoši rīkoties.
Niks Zvirbulis domīgi skatījās uz Fredi Bremzi. Pretī sēdošais apaļvaidzis tikko manāmi smīnēja un izskatījās pavisam mierīgs. Vēl šorīt rītā tika pielikts punkts Bremzes vareni diženajam biznesam. Govju fermā, kurā pēc visiem likumiem būtu jāmitinās tikai lopiem, bija ierīkota arī automatizēta kandžas tecinātava. Iztecināto dziru salēja pienvedējā un aizvizināja uz netālo pilsētu. Kādas izbijušas rūpnīcas teritorijā grādīgā prece tika pārlieta citā cisternā un – aidā! – uz Rīgu prom. Galvaspilsētas kolēģi pastrādāja godam. Kas to varēja domāt – neliela konditoreja, kurā cepa garšīgas kūkas un tortes, izrādījās tikai aizsegs. Manīgie 7 saimnieki reizē ar konditorejas izstrādājumiem uz veikaliem, kafejnīcām un bāriem piegādāja pudeles ar Bremzes ražojumu. Tas būtu tiktāl skaidrs. Bet izmeklētājam nedeva mieru pazudušais skolotājs. – Kur ir Maigonis Tauriņš? – Niks Zvirbulis uzprasīja. Smīns nozuda. Tagad jau Fredis izskatījās norūpējies. – Nesaprotu. – Tiešām? Bet jūsu palīgs Uģis Neauls izrādījās runīgs. Un norādīja uz jums, – Niks Zvirbulis teica. Vai sekos atzīšanās? Uģis bija pazudis pirms dienas, aizmucis. Vai nu sajutis, ko aizdomīgu un atstājis savu saimnieku vienu, lai strēbj savārīto putru pats, vai arī aizbraucis kādās darīšanās. Nekas, lai Fredis domā, ka arī Uģis ir aizturēts. – Kucēns, – Fredis nošņācās. – Ko es varēju darīt, ja man draudēja bankrots? Kā valsts pret mani izrīkojās, tā arī es. Dots pret dotu. Tas bija Uģis, kurš pasvieda ideju par spirtu. Viņam paziņas Rīgā, tā tas viss sākās. Esmu vainīgs. Bet Tauriņš… Es tiešām neko nezinu. Uģis pēc dabas ir šerps, brēca, ka skolotājs viņam licis divniekus un… Jā, Uģis kaut ko izdarīja… Reiz pie pudeles atzinās, ka gailis pakaļ nenodziedās… – Tātad Maigonis Tauriņš ir bijis pie jums? – izmeklētājs izsecināja. – Vispār…jā. Bet manis tad nebija mājās, – Fredis steidzīgi atbildēja. – Jums nebija bail, ka arī Uģis ar jums var tāpat izrīkoties? – izmeklētājs painteresējās. Bremze paraustīja plecus. – Tātad Uģis Neauls ir organizators. Cik viņš jums maksāja? – Man pietika, – Fredis norūca. Uzdevis vēl vairākus jautājumus saistībā ar brūža darbību, izmeklētājs nolika Freda priekšā protokolu. – Izlasiet un parakstiet. Bremze nošvirkstināja ar pildspalvu uz papīra. Šajā mirklī kabinetā ienāca Mareks un pasniedza Nikam Zvirbulim kaut kādus papīrus. Uzmetis ātru skatienu nopratināmajam, Mareks pasmīnēja, tad pieliecās un iečukstēja Nikam ausī pāris vārdus. Niks Zvirbulis izbrīnā iepleta acis, kā neticēdams teiktajam, ieskatījās ekspertīzes slēdzienā. Izrādījās, ka Freda Bremzes pirkstu nospiedumi ir jau policijas kartotēkā, tikai ar citu vārdu un uzvārdu. – Zili brīnumi, – viņš pie sevis nomurmināja, tad skaļi uzsauca Fredim: – Anatolij Sēkliņ, pietiek tēlot! Es tagad gribētu zināt arī to, kāpēc jūs uzdodaties par Fredi Bremzi? Atbildiet! – Neko es jums neteikšu. Ja jau jūs esat tik gudri, meklējiet paši, – Anatolijs atcirta un lepni iztaisnojās krēslā. – Nekas, gan tu vēl vilksi citu meldiņu, – Niks Zvirbulis sadusmojās. – Aizvediet viņu uz īslaicīgās aizturēšanas izolatoru, – Viņš pamāja diviem policistiem. – Jo tālāk mežā, jo vairāk malkas, – Mareks noteica, kad aiz viltvārža muguras aizvērās durvis. – Jā. Padomā tik! Pirms diviem gadiem Anatolijs Sēkliņš izgāja no cietuma. Bijis apcietināts par krāpšanos. Interesanti, kā viņš iepazinās ar īsto Fredi? Un kur pats Bremze tagad ir? – Kad ar māsu aizbraucām pie Bremzes, šis Sēkliņš uzdevās par namatēvu. Varbūt viņš arī Fredi? – Mareks zīmīgi pajautāja un ar pirkstu novilka gar kaklu. – Nezinu, nezinu. Tagad mums ir jau jāmeklē divi pazudušie. Jāaprunājas ar kaimiņiem, radiem. Būs jāsāk ar Bremzes bijušo sievu. Varbūt viņa ko zinās. Ietarkšķējās mobilais tālrunis. – Zvirbulis klausās… Labdien, Rūta, – pār Nika seju nolaidās priecīgs smaids. – Jā? Atradies jūsu tēvs? ….Jā…jā, labi. Es tūlīt braucu. – Tauriņš? – Mareks nepacietīgi noprasīja. – Jā. Slimnīcā. Rūta saka, ka viņš izskatās ļoti slikti un pilnīgi neko neatceras, kur ir bijis šo laiku. 8 ***
– Ko var vēlēties no cilvēka, kurš divas nedēļas bez pārtraukuma ir dzēris, – ārstējošais dakteris paskaidroja. – Dzeramajam bija piejauktas zāles. – Mediķis nosauca medikamenta latīnisko nosaukumu. Vai tik skolotājs netika turēts kā gūsteknis, Niks Zvirbulis nodomāja. Dziļi iekritušām acīm, novājējis un bārdains, Maigonis Tauriņš izskatījās kā mežonis. Astrīda sēdēja uz gultas malas un turēja vīra roku. Pat Astrīdas stingrais tvēriens nespēja noslēpt Maigoņa rokas trīcēšanu. – Labdien, – Niks Zvirbulis piesēda uz taburetes. – Izmeklētājs Zvirbulis. – Mēs tevi meklējām, – Astrīda teica vīram. – Tu biji pazudis. – Es? – Varbūt pamēģināsiet atcerēties, kur jūs visu šo laiku bijāt? Maigonis pakratīja galvu. – Labi. Tad mēģināsim citādi. Kur jūs strādājat? – Skolā, – Maigonis Tauriņš bez īpašas piepūles atbildēja. – Bioloģijas skolotājs. – Jūs pēdējā laikā bieži gājāt pie Mežezera. Bojā gāja zivis. Un tad nolēmāt atmaskot vainīgos. – Jā, – Maigonis nočukstēja. Laiku viņš domāja. – Man vajadzēja to pateikt vismaz Astrīdai. Es domāju, ka tad, ja ar viņu aprunāšos… Ak, es nejēga, ticēju, ka cilvēki ir labi. – Jūs runājāt ar Fredi Bremzi? – Nē. Fredi es labi pazīstu, tas bija cits, – Maigonis sasprindzināja atmiņu. – Es pateicu, lai viņi pārstāj izgāzt upītē atkritumus. Un tad… – Kas? – No aizmugures kāds iezvēla man pa galvu. Atceros sāpes un… vairs neko. Kad atžilbu, sapratu, ka atrodos ceļmalā. Te nu es esmu, – Maigonis neveikli pajokoja. – Naivais romantiķis, – pie sevis nodomāja Niks Zvirbulis. Uzdevis vēl dažus jautājumus, izmeklētājs saprata, ka skolotājs vairs neko jaunu nepateiks. Atturējies no kārdinājuma uzprasīt Astrīdai, kur pašlaik atrodas Rūta, Niks devās prom. Bija jāapmeklē Bremzes bijusī sieva Ērika. – Nē, mēs ar Fredi nesatiekamies, – Ērika paskaidroja. – Esmu precējusies vēlreiz. Tā, ka saprotiet pareizi. – Varbūt bērni ko zina? – Niks Zvirbulis neatlaidās. – Diez vai. Meita precējusies, dzīvo Liepājā, bet dēls Rīgā studē. – Vai tad Fredis nepalīdz bērniem? – Kur nu. Viņš pats tikko velk garu. Vai tad laukos ir iespējams nopelnīt? Mans tagadējais vīrs ir uzņēmējs. Viņš gan labi pelna, arī maniem bērniem palīdz. – Tomēr palūgšu jūsu dēla un meitas koordinātas. – Lūdzu jau lūdzu, – Ērika uzrakstīja uz lapiņas adreses un telefona numurus. – Vai vārds Anatolijs Sēkliņš jums neko neizsaka? – uzprasīja Niks. – Nē. Un ko viņš izdarīja? – Ērika painteresējās. – Dīvaini. Kas ir noticis ar bijušo vīru, to viņa nejautā, bet par svešinieku interesējas, – Niks Zvirbulis nodomāja. Tomēr piezvanīt Bremzes bērniem Niks Zvirbulis gluži vienkārši nepaspēja – atrisinājums nāca tik negaidīti un strauji, ka izmeklētājam vajadzēja brīnīties. – Dzīvē viss notiek likumsakarīgi, – Mareks, sagaidījis Niku pie viņa kabineta durvīm un pamājis uz krēsla sēdoša puiša virzienā, sacīja. – Ja nebūtu iegājis pusdienlaikā bankā nomaksāt komunālos rēķinus, nebūtu uzskrējis virsū Uģim Neaulam. Puisis mainīja valūtu. – Nāciet. Uģis Neauls drūmu skatienu sekoja pakaļ izmeklētājam. – Stāstiet. – Ko? 9 – Visu. Kā tecinājāt kandžu, kā mocījāt skolotāju Tauriņu. – Tauriņu neviens nemocīja, – Uģis piesarka. – Jā? Un kas viņu piespieda dzert kandžu, ko? – Es visu izstāstīšu. Bremze lika viņu novākt. Bīstami liecinieki nevienam nav vajadzīgi. Taču es to neizdarīju. – Kāpēc? – Spirtu tecināt ir cita lieta, bet cilvēku… nē, to es nespēju. Galu galā Tauriņš bija mans skolotājs, – Uģis, galvu nodūris, klusi stāstīja. – Lai Bremzem nerastos aizdomas, es Tauriņu aizvedu uz savu dzīvokli pilsētā. Nolēmu, ka tā būs labāk. Kurš tad vēlāk ticēs cilvēkam, ja viņš plostojis ilgu laiku? – Tu teici – Bremze. Vai tad nezināji, ka tavam palīgam ir cits vārds un uzvārds? – Niks Zvirbulis painteresējās. – Zināju. Tikai saimnieks ir viņš, es esmu palīgs, – Uģis pacēla acis. – Toļiks viņa vārds, bet Bremze – iesauka. Toļikam patika, ka viņu dēvē par Bremzi. – Un kur atrodas īstais Bremze? – Niks Zvirbulis uzmanīgi pajautāja. – Īrijā. – Īrijā? – Vāc šampinjonus. – Un Anatolijs Sēkliņš? Vai Fredis ar viņu ir pazīstams? – Nu ja. Toļiks ir Bremzes bijušās sievas brālēns. Kamēr Fredis ārzemēs pelna nauda, kaut kam taču jāsaimnieko. – Tas tiesa, jāsaimnieko. Taču ne jau tā. Kur likāt pienu? – Taisījām sviestu un krējumu. Pārpalikumu izbarojām cūkām. – Jā, saimniekojāt ar vērienu, – Niks Zvirbulis nopūtās. Vakarā, ejot mājup, Niks domīgi grozīja rokās mobilo. Lieta ir veiksmīgi atrisināta, viņam nav bail stāties pretī noziedzniekiem, taču piezvanīt Rūtai… Dūša papēžos saskrien. Piezvanīt vai nezvanīt? Bet ko tur daudz domāt – pavasaris! Un Niks cerību spārnots sāka spiest podziņas.
AIJA ZUJA
