Krēsla, kas bija zagusies piesardzīgiem soļiem, tagad, nozūdot debess rietumu pusē zeltainajām krāsām, strauji pārņēma apkārtni.
2.
Krēsla, kas bija zagusies piesardzīgiem soļiem, tagad, nozūdot debess rietumu pusē zeltainajām krāsām, strauji pārņēma apkārtni. Astrīda attapās, ka ir jau vēls. Gurdeniem soļiem viņa kā piedzērusies steberēja mājup. Nē, akača velns nevarēja ievilināt Maigoni dūņu dzelmē, arī ne Katriņas gars viņu aizkavēt. Bet kādēļ Maigonis vēl nenāca?
Bet varbūt viņš jau mājās? Atnācis pa apkārtceļu un tagad brīnās, kur ir palikusi Astrīda? Nē, logi tumši, taču tas vēl nenozīmēja, ka Maigoņa nav mājās. Viņas dīvainis varēja sēdēt pilnīgā tumsā un ēst aukstu zupu.
-Tu jau mājās?
Nesaņēmusi atbildi, Astrīda nospieda elektrisko slēdzi. Pulkstenis nepārprotami rādīja tuvojamies pusnakts stundu, tik ilgi viņa bija nīkusi purva malā.
Kāpēc tu nenāc, viņa domās jautāja vīram. Kas ir noticis?
Krampjaini žņaudzīdama roku pirkstus, Astrīda vērās nakts melnumā. Maigonim būs aizķērusies kāja aiz sakārņa un viņš pakritis… Vai arī laiva apgāzusies… Bailes kā ilgi nebarots nezvērs pārtvēra viņas domas un auga, auga… Izpletās plašumā un apmierināti čukstēja, kas vēl varēja atgadīties ar vīru…
Astrīda neziņā satvēra telefona klausuli. Kam lai viņa zvana un ko lai saka? Pazudis Maigonis?
