– Tikko neievēlos. – Es tevi tad būtu izmakšķerējis. Niks pieliecās un plastmasas trauciņā iesmēla ūdeni. – Attālums no ezera apmēram divsimt metri, – Mareks piefiksēja blociņā. – Parauga numurs – viens.
7.
– Tikko neievēlos.
– Es tevi tad būtu izmakšķerējis.
Niks pieliecās un plastmasas trauciņā iesmēla ūdeni.
– Attālums no ezera apmēram divsimt metri, – Mareks piefiksēja blociņā. – Parauga numurs – viens. Tagad meklēsim kādu aizdomīgu vietu, kur varētu būt izgāzti atkritumi.
Niks Zvirbulis sakārtoja mugursomu. No tās rēgojās saliekamās makšķeres gals.
Kājās gumijas zābaki, mugurā panēsātas drēbes, kuram ienāks prātā, ka viņš ir izmeklētājs? Protams, pazīstamam nenoslēpsi savu personību, taču svešiniekiem šoreiz viņi ar Mareku ir tikai makšķernieki.
– Zivis, starp citu, ir, – Mareks paziņoja. – Sīki asarīši.
– Laikam, kamēr iesim pa tik aizaugušu apvidu, būs zivis un arī ūdens tīrs, – Niks noteica.
– Pagaidi, Nik, – Mareks apstājās. – Atpūtini kājas. Es pamanīju brangu asari.
– Marek, mums vēl priekšā kādi desmit kilometri.
– Iedomājies, mēs satiekam citus makšķerniekus. Konspirācija! Varēšu palielīties, ka noķēru vismaz kaķim.
– Marek, mēs tagad strādājam nevis izklaidējamies. Es eju tālāk, bet tu vari palikt, ja vēlies.
– Ek, un es domāju, ka arī tevi pataisīšu par kaislīgu makšķernieku, – Mareks nemaz neapvainojās.
– I neceri! – Niks pie sevis pasmaidīja. – Es labāk aizeju uz veikalu un nopērku zivis. Godīgi sakot, makšķerēšana manā uztverē ir velta laika šķiešana.
– Neko tu nesaproti, – Mareks nopūtās. – Tev patīk rēbusu minēšana? Patīk. Tu nakti negulēsi, lasīdams grāmatas un žurnālus. Es, piemēram, naktīs guļu.
– Sapratu, – Niks atsaucās. – Tev laikam ir taisnība. Es šonakt atkal būros pa avīžu kaudzēm, pētīju šī novada vietvārdus. Interesanti. Starp citu, vienīgais, kas dzīvo upītes tuvumā, ir kāds Fredis Bremze.
– Un?
– Nodarbojas ar lopkopību. Nāksies ar zemnieku aprunāties, paskatīsimies, kas viņš ir par cilvēku.
Kādu laiku puiši gāja klusēdami.
Pārāk neticama šķiet versija, domāja Niks. Bet varbūt tieši tādēļ liekas fantastiska, lai neviens nespētu tam noticēt? Tātad Fredis audzē lopus. Vai vienkāršs zemnieks spēs noorganizēt spirta biznesu tik augstā līmenī? Jāatrod palīgi, kuri nekulstīs mēli pa labi un kreisi, jābūt sakariem. Pieņemsim, ka tā ir. Bet kāpēc tad vietējie nav neko ievērojuši? Ja Bremze ir vainīgs, tad ar apcietināšanu nedrīkst pārsteigties. Fredis ir tikai sīka zivtiņa, kā teiktu Mareks. Jānozvejo lielais loms. Noejot vairāk kā pusi ceļa, Niks sāka uztraukties – upītes krastos viņi vēl neuzgāja nekādas norādes, ka būtu braukusi mašīna ar kaitīgo kravu.
– Kļūstu nepacietīgs, – Niks teica.
Beidzot šķērsojuši pa pusei aizaugušu pļavu, abi uzdūrās uz traktora riepu izdangātu vietu.
– Paskat, traktors te ir braucis ne vienu vien reizi, – Niks pietupās un pētīja riepu nospiedumus.
– Vēl kolhozu gados te mans vectēvs pāris reižu brauca. Ar zirgu, protams. Tagad laikam aiz upes celiņš ir aizaudzis. Varēja aizbraukt līdz pašai Aglonas baznīcai, – Mareks skatījās uz vecā tilta atliekām. – Zirgu dambis, tā agrāk sauca šo vietu.
– Kāpēc? – Niks jautāja, tad iesmēla trauciņā vēl vienu ūdens paraugu.
– Te zemnieki peldināja zirgus. Pietiekami dziļa vieta.
– Un ceļš upes šajā pusē? Kur var nonākt?
– Uz lielceļa.
– Ahā! Tātad ar traktoru var atbraukt nezin no kurienes, – Niks prātoja. – Tas var nebūt arī šejienietis.
