Veiksmīgi veikuši atlikušo posmu, viņi konstatēja, ka vienīgā aizdomīgā vieta atrodas pie vecā tilta. – Redzēsim, kāda būs ekspertīzes atbilde. Atbilde Niku Zvirbuli reizē iepriecināja un apbēdināja.
8.
Veiksmīgi veikuši atlikušo posmu, viņi konstatēja, ka vienīgā aizdomīgā vieta atrodas pie vecā tilta.
– Redzēsim, kāda būs ekspertīzes atbilde.
Atbilde Niku Zvirbuli reizē iepriecināja un apbēdināja. Viņš varēja līksmot, jo iet pa pareizām pēdām – Zirgu dambī kāds tiešām izgāž kandžas pārpalikumus. Tomēr, ja cilvēki tik bezatbildīgi rīkojas, nodarot dabai pāri, tur jau jālej gaužas asaras.
– Es tikai nesaprotu vienu, – Niks pažēlojās Vidvudam. – Kāpēc apkārtne nesmird pēc spirtotā?
– Tagadējie veči ir slīpēti. Piešauj klāt sāli un piparus, un – nekādas smakas, – eksperts paskaidroja.
* * *
– Visu izdarīju, kā liki, – Mareks paziņoja Nikam Zvirbulim.
– Ieganstu, lai paciemotos pie Bremzes, atradu labu labo. Māsa brīvajā laikā mazliet piepelnās – aptaujā iedzīvotājus. Sociālo pētījumu centrs viņai atsūta anketas, šoreiz viņa veica pētījumus par cigaretēm. Nu, vispār viss notika ļoti likumīgi. Aizbraucām. Tā un tā, Bremze, protams, uzreiz piekrita atbildēt uz jautājumiem. Visnotaļ laipns cilvēks izskatās. Paaicināja istabā. Kamēr māsa piefiksēja anketā izvēlētās atbildes, es mēģināju paokšķerēt…
– Un kā veicās?
– Nekā, – Mareks noplātīja rokas.
– Uzradās pagalmā jauns puisis un bez apstājas sāka muldēt par dažādiem niekiem. Zini, Fredis Bremze apkārt savai saimniecībai uzcēlis augstu dzeloņdrāšu žogu ar elektrisko ganu. Kā koncentrācijas nometnē. Es šim jautāju – no kā jūs slēpjaties? Redz, vilki un mežacūkas siro apkārt. Jāsargā lopi un sējumi. Arī negodīgu cilvēku saradies ne mazums. Noslaktē lopu un gaļu pārdod pārpircējiem. Kā nekā nomaļa vieta. Vispār Bremze savā ziņā rīkojas gudri.
– Viņam ir ģimene?
– Bija. Ar sievu pašķīries pasen. Bērni izauguši, tiem sava dzīve.
– Un Bremze viens pats spēj tikt galā ar visu? – Niks Zvirbulis pavīpsnāja. – Nepajautāji, kas viņam palīdz?
– Pajautāju. Tas puisis pļāpa. Sauc Uģis Neauls, esot vietējais, un vēl viens strādnieks. Teica, ka viņiem ir slaukšanas aparāti un piena dzesēšanas iekārtas.
– Kā tad! Vairs neko neuzzināji?
Mareks pakratīja galvu.
– Es arī nesēdēju rokas klēpī salicis, – Niks piecēlās un piegāja pie loga. – Pirms diviem gadiem Bremzem bija pamatīgas problēmas, saimniecībai draudēja bankrots. Un tad viņš pēkšņi nomaksāja gandrīz trešo daļu paņemtā kredīta.
– Nu un? – Mareks paraustīja plecus. – Viņš varēja aizņemties.
– Pieņemsim, ka tā. Bet kā tu izskaidrosi šādu faktu? Katru rītu Bremzes saimniecībā iegriežas pienvedējs. Bet…- Niks Zvirbulis ieturēja neilgu pauzi. – …nevienai pienotavai Bremzes vārds neko neizsaka. Viņš pienu vairs nepārdod jau gandrīz divus gadus. Un vēl – piena mašīna ar tādiem numuriem neeksistē. Viltoti numuri. Ko teiksi?
Mareks iesvilpās.
– Es labāk paklausīšos, ko tu sacīsi. Jūtu, ka gardāko kumosu esi atstājis desertam.
– Uzminēji! Pie Zirgu dambja ar traktoru braukā neviens cits kā pats Fredis Bremze!
Lopiem pietrūkst ūdens. Tā ka ūdens mucā var vest ne tikai ūdeni, bet arī atkritumus.
– Un ko tad pārvadā piena mašīna? Spirtu, vai?
– Tā izskatās, Marek, – Niks Zvirbulis saberzēja rokas. – Šefs pielika “asti” piena mašīnai. Līdzko būs kaut kas zināms, tad varēs arī atbilstoši rīkoties.
* * *
Niks Zvirbulis domīgi skatījās uz Fredi Bremzi. Pretī sēdošais apaļvaidzis tikko manāmi smīnēja un izskatījās pavisam mierīgs.
Vēl šorīt rītā tika pielikts punkts Bremzes vareni diženajam biznesam. Govju fermā, kurā pēc visiem likumiem būtu jāmitinās tikai lopiem, bija ierīkota arī automatizēta kandžas tecinātava. Iztecināto dziru salēja pienvedējā un aizvizināja uz netālo pilsētu. Kādas izbijušas rūpnīcas teritorijā grādīgā prece tika pārlieta citā cisternā un – aidā! – uz Rīgu prom. Galvaspilsētas kolēģi pastrādāja godam. Kas to varēja domāt – neliela konditoreja, kurā cepa garšīgas kūkas un tortes, izrādījās tikai aizsegs. Manīgie saimnieki reizē ar konditorejas izstrādājumiem uz veikaliem, kafejnīcām un bāriem piegādāja pudeles ar Bremzes ražojumu.
