Kas ir atvaļinājums? Šo jēdzienu tāpat kā daudzus citus katrs no mums saprot pēc sava prāta. Kādam tas ir nepabeigtie mājas darbi, citam – cauras dienas mīļotajā mazdārziņā, vēl kādam – gulēšana zem palmas ar aukstu kokteiļa glāzi rokā. Kurš no variantiem sniedz maksimālo atpūtu – to neatbildēs neviens, taču no sava pamatdarba atpūšamies mēs visi. Tiesa, ir arī tādi, kuriem pietiek ar kādu brīvdienu, bet – jo vecāks tu kļūsti, jo termins “atvaļinājums” tev kļūst arvien saistošāks. Un tad, kad beidzot priekšnieks ir uzlicis savu cēlo parakstu uz atvaļinājuma lapas, kas apliecina brīvību, visticamāk, gan tikai divu nedēļu garumā, tu esi nonācis dilemmas priekšā: neapciemotie radi, dārzs, dzīvokļa remonts vai palmas? Izņemot palmas, es izmēģināju visu. Rezultātā – nekā spīdoša: 30 % no ieplānotajiem darbiem, nelielas traumas un fantastiska apziņa, ka esi bijis atvaļinājumā. Jāteic, ka ar laika apstākļiem gan paveicās. Tas pavēra plašas iespējas pavadīt laiku pie ūdeņiem un noķert miesai tik vajadzīgo D vitamīnu. Un tā nu, laika apstākļu dzīts, es devos uz novada pērli – Stāmerienu, piedevām vēl ne reizi vien. Mani pārņēma izbrīns un neizpratne: kur pazudusi tauta? Kādreizējo pārpildīto pludmaļu vietā vien retais atpūtas kārotājs! Tas bija tik uzkrītoši, ka galvā sāku pāršķirstīt iespējamos iemeslus. Ceļa remonts? Līdzekļu, laika vai vienkārši tautas trūkums? Tā arī gudrs netiku, taču, visticamāk, mēs vienkārši esam tik, cik esam, un arī Stāmeriena nav vienīgais atpūtas galamērķis. Jāteic, ka īpaši daudz jau mūsu nekad nav bijis: ziedulaikā tikai kādi 2,6 miljoni. 2011.gada tautas skaitīšanā Gulbenes novads no kādreizējiem 30 000 bija sarucis uz nepilniem
23 000, un pašā Stāmerienas pagastā – tikai 1,8 tūkstoši iedzīvotāju. Vai tas tik krasi ietekmē atpūtnieku skaitu? Jā un nē. Varbūt ļaudis meklē ko labāku un viņiem nepietiek ar vienkāršu ezera malu. Varbūt ir daudz svarīgāki darbi un atpūta paliek otrajā plānā, taču kopumā ir mazliet skumji, ka apkārtnē un sirdī pamazām iezogas tukšums, jo manā bērnībā “Lāčausī” pēc saldējuma vismaz 10 minūtes rindā nācās stāvēt. Var jau ironizēt par zilākām debesīm un zaļāku zāli, taču tas, ka kopumā atpūtai mēs pievēršam arvien mazāku vērību, ir fakts. Pēc diviem gadiem atkal skaitīsim tautu, un tad es sapratīšu, vai pludmales “izmirst” arī centrālās statistikas pārvaldes acīs.
