Runājot par mūsu valsts attīstību pēdējos piecos gados, ir skaidrs, ka starptautiski mēs varam būt lepni, jo esam atjaunojuši savu valsti un dzīvojam vienotā Eiropā.
Runājot par mūsu valsts attīstību pēdējos piecos gados, ir skaidrs, ka starptautiski mēs varam būt lepni, jo esam atjaunojuši savu valsti un dzīvojam vienotā Eiropā.
Tajā pašā laikā, kad satiekam ārzemju tūristus vai vienkārši sēžam pie kafijas galda ar paziņām, maz ir kā tāda, ar ko patiesi gribētos lepoties. Drīzāk tiek rūgti smiets par valdību, parlamentu un partijām, kuras neveiksmīgi tiek galā ar saviem darbiem. Sevišķi grūta situācija ir pensionāriem un arī ģimenēm, kurām ir trīs un vairāk bērnu. Jocīgi tas šķiet, jo kāda no vēl vadošajām partijām reiz kā mērķi izvirzīja ģimeni, kur divi vecāki spēj pabarot trīs bērnus, tādējādi veicinot izglītotas, pārtikušas Latvijas jaunās paaudzes veidošanos.
Latvijas tautas vairākumu joprojām veido strādājoši nabagi. Man šķiet, ir pienācis pēdējais brīdis to ne tikai saprast politiķiem, arī man pašam, bet arī piedāvāt kaut ko, lai šo situāciju mainītu. Ja mēs nespēsim garantēt, ka cilvēks, kurš strādā, var arī nopelnīt un daudzmaz normāli dzīvot un audzināt bērnus, mūsu valsts vienkārši nespēs pastāvēt.
Mūsu valstī kļūdas ir pieļautas, gan analizējot situāciju, gan veidojot labklājības politiku. Piemēram, uzreiz jāsaka, ka par Latviju pieejamie dati ir salīdzinoši nepilnīgi, ne vienmēr ir iespējama tikpat laba analīze par sociālā taisnīguma jautājumiem, kā tas varētu būt citās ES valstīs. Piemēram, pēdējos divos gados nabadzību mēra pēc EIROSTAT izstrādātas metodoloģijas, trūkst datu par iepriekšējiem gadiem. Tāpat nav noteikts oficiālais nabadzības slieksnis un nabadzības definīcija mūsu valstī. Tomēr ir dati, sevišķi par pēdējo laika periodu, kuriem vajadzētu likt mūsu sabiedrībai un politiķiem nopietni satrūkties. Pirmkārt, aplūkojot Latvijas mājsaimniecību ekonomisko situāciju par 2005.gadu, ir redzams, ka vidējais ienākums uz vienu mājsaimniecības locekli valstī ir 110,30 lati. Tajā pašā laikā vismaz 20 procentiem mājsaimniecību šis skaitlis ir tikai 45 lati mēnesī. Centrālā statistikas pārvalde uzskata, ka relatīvā nabadzības līnija Latvijā ir 73 lati uz vienu iedzīvotāju, bet ES šis cipars ir krietni augstāks – 736 eiro. Latvijā 19 procenti iedzīvotāju ir zem nabadzības sliekšņa. Tomēr, pieņemot, ka nabadzības slieksnis ir uzstādīts salīdzinoši par zemu, var apgalvot, ka nabadzīgo ir daudz vairāk. Proti, vidējais Latvijas iedzīvotājs ir strādājošs nabags.
Līdzšinējā Latvijas politiskajā argumentācijā vienmēr dominēja viedoklis, ka iedzīvotāju vairums ir nabagi, jo okupācijas rezultātā esam zaudējuši 50 attīstības gadus. Pašreiz mēs strauji attīstāmies, un reiz pienāks laiks, kad būs labāk, tikai vēl jāpaciešas. Tā varētu runāt, ja ekonomiskās attīstības tendences liktu ticēt tam, ka valsts politiskai varai rūp sociālais taisnīgums. Tomēr fakti runā pretējo. 1996.gadā Latviju, salīdzinot ar Igauniju, varēja uzskatīt par sociāli taisnīgāku sabiedrību. Igaunijas nevienmērīgo sociāli ekonomisko labumu sadalījumu sabiedrībā tajā laikā var skaidrot ar strauji uzsākto reformu procesu, kas īslaicīgi pasliktināja situāciju. Jau 2001.gadā ir redzama tendence Latvijas situācijai pasliktināties, bet Igaunijā tā sāk uzlaboties. 2005.gadā Igaunija Latviju apdzen. Savukārt visdramatiskākā situācija norisinās pēc 2005.gada. Igaunijas valsts institūcijas atšķirībā no Latvijas, šķiet, ir labāk sapratušas nepieciešamību uzbūvēt taisnīgāku sabiedrību, kur arvien vairāk nabadzīgo tuvinās vidusšķirai, savukārt uzņēmēji saprot, ka viņu ilgstoša attīstība ir atkarīga no sociālās un politiskās stabilitātes valstī. Salīdzinoši visveiksmīgāk pasaulē ar vienmērīgu labumu sadali sabiedrībā un līdz ar to ar stabilu demokrātiju un taisnīgu valsti var lepoties Skandināvijas un Japānas sabiedrība. Savukārt mums savā ceļā uz taisnīgāku sabiedrību būtu jāsaprot, ka tiesības un vara nav identiskas.
Kas būtu darāms? Pirmkārt, ir politiskajā līmenī jāatzīst, ka vienīgā pareizā politika nav tikai tā, kas lepojas, būdama labēja politika. Valsts var attīstīties arī citādāk, veidojot nodokļu sistēmu, nodarbinātību un sociālo politiku. Šīs lietas, iespējams, ir jāreformē, nu kaut vai, lai iztikas minimums nebūtu lielāks par pensiju, ko saņem vairāk nekā 25 procenti iedzīvotāju. Iespējams, ir jāpārskata nodokļu sistēma tā, lai mazie uzņēmēji spētu labāk dzīvot, godīgi maksājot nodokļus, bet sabiedrības nabadzīgākās grupas spētu tomēr saņemt – godīgu pensiju.
Darāmā ir daudz. Manuprāt, ir pienācis citas politikas laiks Latvijā.
