Divi jauni cilvēki, kuru ceļš reiz vedis tuvu līdzās, tik tuvu, ka ar vienu soli varējis pārkāpt uz otra ceļa. Nu jau – divi svešinieki, kas reiz tikušies. Tagad viņus vieno tikai atmiņas, lērums atmiņu. Daudz… Pārāk daudz, lai tā vienkārši aizmirstu..
Divi jauni cilvēki, kuru ceļš reiz vedis tuvu līdzās, tik tuvu, ka ar vienu soli varējis pārkāpt uz otra ceļa. Nu jau – divi svešinieki, kas reiz tikušies. Tagad viņus vieno tikai atmiņas, lērums atmiņu. Daudz… Pārāk daudz, lai tā vienkārši aizmirstu…
– Vai esi dzirdējis stāstu par meiteni, kura nekad nekļūdījās? Nē? Viņa līdz šim nekad nebija kļūdījusies, viņas vienīgā kļūda biji tu… – pavisam klusi, klusītiņām, gandrīz vai nesadzirdami ausī iečukstēja vējš. Varbūt tik klusām, ka tiešām neviens vārds nebija dzirdams. Vai varbūt neviens to arī negribēja dzirdēt. Bet tas nemainīja to, ka tas tika izteikts.
Kļūda? Varbūt tomēr ne… Viss kopā pavadītais laiks bija jauks. Lai arī tagad ceļi pagriezušies katrs savā virzienā, varbūt tomēr kādreiz atkal savedīs kopā, kad būs izlīkumojuši apkārt, kas zina… Varbūt kādreiz… Bet droši vien jau ne…
Tava diena vēl nav atvadījusies no manējās. Mana vēl gaida tavējo. Taču tava vairs negaida. Tā ir nolēmusi iet prom. Un laikam jau tā arī ir labāk. Mana diena aizgāja neatskatīdamās, varbūt negribēja, varbūt tai bija bail, varbūt bija pārāk sāpīgi pagriezties atpakaļ, lai vēl pēdējo reizi noķertu skatienu, kas pievērsts tikai un vienīgi viņai. Nu jau tava diena vairs nepieder manējai, laiks rit tā, kā tu to ieplāno, tā, kā es to ieplānoju, bet ne vairs reizē, ne vairs kopā. Tagad tās vairs nesatiksies, lai apspriestos, ko iesākt, tagad tās jau ir atvadījušās.
Nekas netika nožēlots, ja nu vienīgi tas, ka tik maz bija paspēts, ka tik maz bija padarīts tad, kad šīs dienas vēl bija pazīstamas. Tad, kad viņas ausa reizē.
