“Cilvēka sirds ir brīnumainu jūtu pārpilna. Tā spēj raudāt līdzi rudeņa vējiem, smaidīt līdzi pirmajiem pavasara saules stariem un mīlēt….
“Cilvēka sirds ir brīnumainu jūtu pārpilna. Tā spēj raudāt līdzi rudeņa vējiem, smaidīt līdzi pirmajiem pavasara saules stariem un mīlēt…. Ar lielāku vai mazāku poēzijas devu – tas lai paliek katra paša ziņā,” tā programmā, kas iepazīstina ar Litenes dramatiskā kolektīva iestudēto Kārļa Brīvnieka joku lugu “Tēvs jau atļāva”, raksta režisore Sarmīte Locāne.
Pirmizrādi luga piedzīvoja 11.aprīlī Litenē. 1.maijā kolektīvs ar to piedalījās rajona amatierteātru skatē. Režisore uzskata, ka komēdiju iestudēt ir grūtāk nekā nopietnu lugu, bet kolektīva dalībniekiem pēc nogurdinošas darba dienas gribas atslodzi, gribas smieties un nedomāt par problēmām.
Sarmīte dramatisko kolektīvu Litenē vada 15 gadus, tāpēc par katru aktieri var pastāstīt daudz laba. Tas nekas, ja mēģinājumos par vienas vai otras ainas izspēlēšanu tiek pasacīts skarbāks vārds. Režisore priecājas, ka kolektīvā ir paaudžu pārmantojamība. Vispirms bērni aktīvi darbojas skolā, kur Sarmīte ir direktore, tad pamazām iesaistās dramatiskajā kolektīvā, stājoties vecāku vietā vai darbojoties kopā. Viņa priecājas par Indru Vasku un Nauri Akmentiņu, kuri papildina zināšanas citās mācību iestādēs, bet vienmēr rod laiku atbraukt uz Liteni, lai vadītu dažādus kultūras pasākumus un apgūtu jaunu lomu.
Bijis vairāk vīriešu
Dramatiskā kolektīva dalībnieku skaitliskais sastāvs ir mainīgs, bet kodolu veido desmit aktieri. Režisore atceras, ka pirmajos darbības gados bijis vairāk vīriešu lomu tēlotāju. Šodien tā esot kolektīva problēma. “Mums ir ilggadēji aktieri, piemēram, Vitālijs Platais, Miervaldis Akmentiņš, Anna Akmentiņa, Kristīne Rācene, Liene Vaska un Maija Leimane. Žēl, ka darba dēļ ar mums kopā nav Maijas vīrs Māris, arī Jānis Kļaviņš tagad strādā Rīgā. Diemžēl jaunus puišus teātra spēlēšanai piesaistīt ir grūti,” stāsta Sarmīte. Viņa domā, ka tā ir visu amatierteātru problēma, jo jaunieši izskolojas un pagastā neatgriežas. Vairāki teātra mākslas cienītāji nu savas lomas izraugās viņsaulē. Daudzus gadus par izrādes vadītāju un suflieri strādā latviešu valodas skolotāja Inguna Freimane. Kolektīva dalībnieki atzinīgi novērtējuši viņas priekšāteikšanu un nevarot iedomāties, ka suflēt varētu kāds cits.
Lugas iestudē demokrātiski
Dramatiskā kolektīva repertuārā ir daudz komēdiju, starp tām Jāņa Jaunsudrabiņa “Jo pliks, jo traks”, Rūdolfa Blaumaņa darbu dramatizējumi, piemēram, “Trīnes grēki”, “Īsa pamācība mīlēšanā” un citi. Režisore pārliecinājusies, ka labi nospēlēt var to, kas aktieriem iet pie sirds. Izlasot lugu, viņa iztēlē spēj iedomāties, kāda loma kuram aktierim jāspēlē. Jaunas lugas iestudējumu amatierteātris uzlūko vienlīdz kā darbu un atpūtu.
“Lugas iestudējam demokrātiski, jo pirms tam visi kopīgi smejamies par amizantām ainām, izteikumiem, meklējam to kopsakarības ar šodienu. Lai gan esmu režisore, man patīk ļaut aktieriem izteikties, lai pēc tam visi kopā pieņemtu vienu vai otru lēmumu. Patiesībā izvēlēties, kādu lugu iestudēt, ir grūti, jo jāņem vērā aktieru un lomu skaits,” domīgi saka S.Locāne. Pērn uz Jāņiem iestudēti R.Blaumaņa “Zagļi”. Bijusi iecere ar to doties viesizrādēs, bet nācies atteikties viena aktiera dēļ, jo viņa vietā nevarēja rast aizstājēju. Nav zudusi iecere iestudēt arī daudzkārt spēlētās “Skroderdienas Silmačos”, bet nav pietiekams aktieru skaits, lai to darītu. Viens no Sarmītes sapņiem ir kādreiz iestudēt “Buratino piedzīvojumus”.
Patīk Ziemassvētku pasākumi
Izrādās, ka aktieriem vislabāk patīkot gatavoties Ziemassvētku pasākumiem. Uzstāšanās bērniem radot lielāku satraukumu nekā pirmizrāde. Bijuši pasākumi, kad pieaugušo kolektīvs darbojies kopā ar skolēniem. Režisore mēģina atcerēties, kādu pasaku varoņu “ādā” vajadzējis iejusties. Aktīvi darbojusies lapsa Alise, omulīgais Karlsons, Nezinītis, Vinnijs Pūks un lācēna draugs Sivēntiņš, arī Karabass Barabass. Sarmīte nerod izskaidrojumu, kāpēc aktieriem patīk bērnišķīgas lomas. Varbūt tāpēc, ka bērnība nepazūd. Tā visu mūžu mīt ikvienā cilvēkā. Tam piemērs bijis Jāņa Raiņa dzejas iestudējums, veltīts Mātes dienai, kad pieaugušie pārģērbušies par bērniem, un runājot dzeju, spēlējušies ar lellēm, pūtuši ziepju burbuļus. Izspēlētas arī neskaitāmas Jura Alunāna aprakstītās situācijas.
“Mēs strādājam skatītājiem, lai viņiem būtu interesanti, lai, skatoties izrādi, cilvēki atpūstos,” saka režisore. Viņa nenoliedz, ka jābūt apveltītai ar sesto prātu, iepriekš paredzot, cik veiksmīgs liktenis sagaida iestudējumu.
Lepojas ar senām tradīcijām
Litenē teātra spēlēšanai ir senas tradīcijas. Savulaik iestudēts pat tik apjomīgs darbs kā “Parīzes Dievmātes katedrāle”. Par dramatiskā kolektīva režisoriem strādājuši Ella Bormane, Pēteris Sūcis, Leons Andrejevs. “Uzskatu, ka es kolektīvu saņēmu gatavu, jo tā dalībniekiem bija zināms, ar kādu atbildību jāstājas skatītāju priekšā,” saka Sarmīte. Šobrīd ar īpašu viena vai otra cilvēka pierunāšanu – iesaistīties dramatiskā kolektīva darbā – viņa nenodarbojas, lai gan ievērojusi tos, kas varētu būt lieliski raksturlomu tēlotāji, bet atsakās kļūt par aktieriem. Kas vēlas, tie atnāk paši.
Kolektīva vadītāja priecājas par ārzemēs dzīvojošo radinieku dāvanu – kasti, kas pilna ar kāda aizsaulē aizgājuša režisora lugām. Starp tām bijusi arī tikko pirmizrādi piedzīvojusī “Tēvs jau atļāva”, ko K.Brīvnieks sarakstījis 1923.gadā.
Režisore lepojas ar pagasta iedzīvotājiem, jo visi labprāt piedaloties izrādes tapšanā. Galvenokārt tas esot saistīts ar dekorāciju veidošanu un tērpu salūkošanu. “Vispirms izstāstu, kādu skatu vēlos veidot, tad sākas meklējumi. Cilvēki neliedz savas mēbeles, ir gatavi noņemt logiem aizkarus, lai izrādi padarītu krāšņāku,” bilst Sarmīte. Māju bēniņos salūkojot un pārkrāsojot senas mēbeles. Ja ar tām neesot līdzēts, dekorāciju gatavošanā iesaistot amatu mācības skolotāju Kārli Virsi. Litenieši, satiekot režisori, vienmēr jautā, kā iespējams palīdzēt.
Lai gan nesen notikusi pirmizrāde un pagājusi skate, kolektīva dalībnieki kopā ar vadītāju gatavojas Jāņu pasākumam, kam jābūt jautram un latviskam, tāpēc šogad Pededzes līča estrādē raisīsies Litenes kultūras nama pašdarbnieku danči, skanēs līgodziesmas, bet vietējie aktieri izspēlēs interesantākās un jautrākās ainas no R.Blaumaņa, J.Alunāna un citu autoru darbiem. Sarmītes smejas, ka jau šobrīd aktieri piesakoties lomām. Visvairāk tīkotāju esot pēc “Silmaču” sievu lomām. “Tā mēdzu darīt, ka pēc kopīgas lugas izlasīšanas atļauju pašiem izvēlēties, ko spēlēt. Gandrīz vienmēr ir tā, ka aktieri izvēlas sev piemērotākos varoņus.”
Kolektīvs ir kā ģimene
Amatierteātra dalībnieki mēģinājumos pulcējas divas reizes nedēļā, ja vajadzīgs – arī biežāk. Apgūstot jaunu lugu, pāris reizes visi to lasa, apzina intonācijas un tēla raksturu. Tam seko darbošanās uz skatuves. Aktieris ir tikai cilvēks, tāpēc viņam piemīt mums raksturīgas vājības, piemēram, satraukums pirms izrādes. Dažkārt tas esot tāds, ka aizmirstoties teksts, bet izeja no situācijas reizēm mēdzot būt komiska, ilgu smieklu un atcerēšanās vērta. Aktieriem tīkot vienam otru izjokot. Bieži gadoties, ka piemirsts vajadzīgajā vietā novietot nepieciešamo rekvizītu.
Sarmīte stāsta gadījumu, kad spēlēti “Trīnes grēki”, skapītī vajadzējis atrasties parūkai, bet tās tur nav bijis. Bez smiekliem režisore nespēj izstāstīt ainu, kur, lai izjokotu pārējos, Māris Leimanis uz skatuves iznācis ģērbies senlaicīgā svītrainā triko. Toreiz locīdamies smējušies gan aktieri uz skatuves, gan skatītāji zālē.
“Mūsu kolektīvs ir neliels, tāpēc esam kā viena ģimene. Ja kādam aktierim radušās problēmas, mēģinām palīdzēt, ja kādam ir skumji – cenšamies uzjautrināt. Tikai tāpēc, ka esam kā viens vesels, arī rezultāts, iestudējot kārtējo lugu, ir labs,” saka režisore.
