Ir 21.gadsimta sākums, un diemžēl dažreiz cilvēki jūtas vientuļi, jo savstarpējās attiecības aizstāj tehnika.
Ir 21.gadsimta sākums, un diemžēl dažreiz cilvēki jūtas vientuļi, jo savstarpējās attiecības aizstāj tehnika.
Draugus un mīļākos var atrast internetā, sazināties ar viņiem, bet tā arī nesatikt, seksuālās attiecības var nopirkt, un dzimšanas dienas apsveikumu aizstāj saziņa pa mobilo telefonu. Bet reizēm taču tā ir vajadzīgs rokas spiediens vai mīļš acu skats. Cik svarīga ir cilvēku saskarsme veselības aprūpē? Mēs bieži vien ejam pie daktera izsūdzēt savu sāpi – izsūdzēt – tātad parunāties ar cilvēku, kurš mūs saprastu.
Pie ģimenes ārstiem ir izveidojušās garas cilvēku rindas. Zinot to, ka uz vienu ārstu ir paredzēti divi tūkstoši pacientu, kļūst neomulīgi – vai dakteris nesajuks prātā? Pamēģiniet atcerēties divus tūkstošus uzvārdu, kur nu vēl iedziļināties katra cilvēka problēmā. Brīnaties vai ne, bet viņš iztur un glābj arī mūsu dzīves. Diez vai ārsta smadzenes var aizstāt ar kādu unikālu aparātu. Vēl jau nav izdomāts robots – cilvēks. Un paldies Dievam, ka tā. Manai kaimiņienei tāds dakterītis izglāba acu gaismu. Gribēja jau viņa iet uz aparātiem pārbaudīties vai tāpat vien nopirkt kādas brilles, bet dakteris saka, ka vispirms esot jāārstē acu iekaisums, citādi, brilles nēsājot, var zaudēt redzi.
Neesam jau mēs cilvēki bez vājībām, un cik patīkami, ka ārsts neļauj mums kļūdīties, bet iesaka, kā labāk saglabāt veselību, un sirsnīgi aprunājas. Gribas izteikt siltu paldies dakterim Imantam Elksnim, kas rūpīgi uzklausa un ārstē. Gribas aicināt apkārtējos – neaizmirsīsim labu vārdu viens otram un priecāties par iespēju satikties cilvēkiem, kamēr vēl mašīnas nav iemācījušās smaidīt, saprast mūsu sāpes un uzsist draudzīgi uz pleca.
