Stāsts turpinājumos. 3. Salijusī svešiniece Loniju pirmajā brīdī nobaidīja, tomēr mirkli vēlāk, attapusies no pārsteiguma, viņa aicināja jauno sievieti iekšā un steidzās aprūpēt.
Stāsts turpinājumos. 3.
Salijusī svešiniece Loniju pirmajā brīdī nobaidīja, tomēr mirkli vēlāk, attapusies no pārsteiguma, viņa aicināja jauno sievieti iekšā un steidzās aprūpēt. No miega uztrūkusies, Lonija gan īsti neattapa, ar ko būtu jāsāk vispirms – ar karstu tēju, siltu mūrīti vai sausām drēbēm. Bet sieviete tikmēr stādījās priekšā un stāstīja par savu vajadzību pēc telefona.
Laikam jau viņai diezin cik viegli neveicās ar zvanīšanu, jo Lonija bija paspējusi nolikt viešņai blakus gan kūpošas tējas krūzi, gan savu vēl pavisam jauno sporta tērpu, ko dēls viņai bija dāvājis vēsākām ziemas naktīm. Mudinājusi Katrīnu sasildīties un tad mēģināt vēlreiz, Lonija aicināja viešņu pie galda – paēdušam cilvēkam vairāk spēka, mierīgāks prāts un viss labāk veicas.
Pamanījusi bagātīgi klāto galdu, Katrīna apvaicājās par gaidāmajiem ciemiņiem un atvainojās par ielaušanos nelaikā, bet Lonija, paskatījusies pulkstenī, vien skumji noteica: “Laikam jau vairāk neviena nebūs, kā mēs divas…”
Lai kliedētu skumjas, viņa sāka iztaujāt jauno sievieti par neveiksmīgo braucienu.
Maizes krāsns siltuma ierītē sasilusi, Katrīna stāstīja labprāt – gan par zābakiem Daigai, gan par savējiem, kas vairs nebija atpazīstami, gan par atvaļinājumu Latvijā un darbu Īrijā, par dzīvi tur un te.
Sarunu pārtrauca Katrīnas telefons, kas Ulda balsī darīja zināmu – pēc pusotras stundas Katrīna un viņas mašīna tiks glābta.
Redz, cik tev labs draugs, – smaidot noteica Lonija.
Jā, draugs labs. Vīra brālis. Bet mans Dagnis Īrijā palika, nedeva viņam atvaļinājumu. Es biju apsolījusies savējos apciemot, tāpēc uz dažām dienām atbraucu viena.
“Savējos apciemot… Biju apsolījusies..” Lonija piedāvājās atnest vēl vienu tasi liepziedu tējas – lai viešņa nepamana nejaušo asaru pār vaigu noritam.
Kad jau pēc brīža saruna turpinājās, Katrīna ar sajūsmu sāka stāstīt par savu Īrijas draudzeni un viņas ģimeni.
Ieviņa ir īstenā latviete. Dzīve Īrijā viņu nemaz nav izmainījusi. Latviešu virtuve, latviešu dziesmas… Un kā viņa audzina savu dēliņu! Vilnim tikko divi gadiņi. Ieviņa viņam katru vakaru lasa priekšā pasakas un dzied.
