Stāsts turpinājumos. 4. Un Arvis ir tik fantastisks tēvs! Uzreiz redzams – labā ģimenē audzināts.
Stāsts turpinājumos. 4.
Un Arvis ir tik fantastisks tēvs! Uzreiz redzams – labā ģimenē audzināts. Ar kādu mīlestību viņš runā par savu māti! Es tā neprotu… Viņš labi atceras dziesmas un stāstus, ko māte viņam mazam stāstījusi, grāmatas, kuras abi kopā lasījuši… Viņam pat Īrijā līdzi pirmā rotaļlietiņa – mammas adīts pārītis – puika un meitene. No mātes viņš iemācījies gatavot ēst, siet sieru, iejaukt mīklu un pat cept tortes.
Ir jau gan arī viņiem skumjie brīži – Arvis jau trešo gadu taisās ar visu ģimeni kopā atbraukt uz Latviju pie mammas, bet vienmēr kaut kas pēkšņi atgadās. Te puika par mazu, lai visi kopā brauktu, te Ieviņa nonāk slimnīcā… Pirms divām nedēļām Vilnītis, ziņkārīgs puika būdams, sniegdamies pēc karstas tējkannas, uzlēja sev uz muguras vārošu ūdeni… Bet viņi viens otru tik ļoti balsta, ka šķiet – ar mīlestību vien ārstējas.
Katrīna vēl turpināja jūsmot par saviem draugiem, bet Lonija jau domās kavējās pie atmiņu ainām – Arvīdiņam arī patika klausīties priekšā lasītās pasakas… Un visu ko darīt līdzi mammai…
Abas attapās tikai tad, kad pagalmā signalizēja mašīna. Lonija steigā savīkšīja pilnu maisiņu ar neapēstiem gardumiem un iespieda rokās Katrīnai: “Tas tev, meitiņ… Sen tik jauki nebiju parunājusies!”
Slapjās drēbes vēl nebija īsti izžuvušas, tāpēc Lonija neļāva vilkt nost sporta tērpu – lai nu tā būtu Ziemassvētku dāvana Katrīnai, tāpat jau nevilkts skapī stāvējis.
Apsolījusies jau tuvākajās dienās to atvest atpakaļ, Katrīna atvadījās.
* * *
Šis Ziemassvētku vakars Lonijai bija viens no skumjākajiem. Laikam jau saruna ar Katrīnu bija uzplēsusi senās brūces – uzjundījusi atmiņas, kuras viņa centās slēpt. Roka stiepās uz dīvāna galā nolikto kasti, lai blakus fotogrāfijām atrastu dēla vēstules – no armijas rakstītās un kādu pirms vairākiem gadiem saņemtu. Lai gan – ko tur daudz meklēt – pēdējo vēstuli Lonija zināja no galvas.
“Mammij!
Bērniem nav pieņemts vecākiem pretim runāt, tāpēc es arī neko neteicu. Bet nav liegts dzīvot pašiem savu dzīvi. Es esmu izaudzis. Man ir 36 gadi.
Es neļaunojos uz Tevi – Tev bija pamats būt dusmīgai.”
