Stāsts turpinājumos. 5. “Man ir vajadzīgs laiks. Bet es Tevi neaizmirsīšu.
Stāsts turpinājumos. 5.
“Man ir vajadzīgs laiks. Bet es Tevi neaizmirsīšu. Es tikai vēlos sakārtot savu dzīvi. Un tad es atgriezīšos.
Vidis.”
Un Lonija gaidīja.
Reiz viņa bija sadūšojusies parunāties ar mācītāju un izstāstījusi viņam visu. Gandrīz vai visu, kas saistījās ar Arvīdu. Arī par dēla nesaskaņām ar vedeklu.
Jā, nu Velgiņa bija tāda vēsa un nesaprotama. Atturīga un nepieejama. Pat Lonijai, kas sevi uzskatīja par dzīvesgudru un visu ko pieredzējušu, desmit gadu laikā neizdevās ar viņu rast kopīgu valodu.
Bet vai tad tāpēc uzreiz jāpagriež Velgai mugura? Lai gan Arvīdiņš jau tur nebija vainīgs – Vizma! Vizma viņu nobūra! Un vēl par maz bija – nodzirdīt gribēja!
Eh, negribas Lonijai šobrīd cilāt tās vecās lietas…
Ieslēgusi televizoru, viņa centās ieklausīties Ziemassvētku vakara koncertā.
* * *
Kad nākamās dienas pēcpusdienā pagalmā iebrauca sudrabota mašīna, Lonija bez skatīšanās zināja – Katrīna. Savādi, ne mirkli nebija domas, ka tas varētu būt Arvīds…
Vai tas varētu būt kāds sens aizvainojums, kas tagad lika turēt dusmas uz pašas dēlu?
Bet mācītājs taču toreiz skaidroja – kā palūgt piedošanu. Nevis vārdos, bet ar sirdi – saprast, kāpēc Arvīds izdarījis tādu izvēli. Kāpēc atstājis Velgu, kāpēc aizgājis pie Vizmas, kāpēc aizbraucis prom, kāpēc…
Saprast.
Te jūsu sporta tērps, – Katrīna sniedza palielu maisiņu.
Paņēmusi to rokās, Lonija pēc svara sajuta – tur ir kas vairāk.
Es saprotu, ka jums daudz tuvāka ir vecā tējas servīze, bet man gribējās uzdāvināt jaunu – ar saulespuķēm. Arī pie tām gribas sasildīt plaukstas un dvēseles. Un vēl es atvedu jums paskatīties fotogrāfijas. Tās, kuras uzņemtas Īrijā.
Apsēdusies pie galda blakus Katrīnai, Lonija centās saskatīt, kas ir tas, kas tik daudziem latviešiem liek šo svešo zemi iemīlēt kā dzimteni.
Kādā fotouzņēmumā bija redzama Katrīna, citā – Katrīna ar Ievu, citā – mazais Vilnītis ar Arvi un Ievu.
Arvis? Lonija pievilka albumu sev tuvāk, lai labāk saskatītu uzņēmumā redzamo vīrieti. Cik nu ar brillēm bija saskatāms, tas izskatījās pēc viņas Arvīda…
Neklausīdamās Katrīnas paskaidrojumos, Lonija steidzīgi šķīra albumu uz priekšu, ilgāk pakavēdamās vien pie tām bildēm, kurās bija redzams Arvis. Ak, kāds tur Arvis – tagad Lonija nekļūdīgi zināja – tas ir viņas Arvīds.
Bet kāpēc Īrijā? Kāpēc tik tālu? Viņš taču kopā ar Vizmu aizbrauca strādāt uz Rīgu. Vizmai tur esot kur dzīvot, un darbs arī būšot – tāda bija viņu pēdējā saruna.
Pamanījusi Lonijas steigu un interesi, Katrīna jautāja:
Jūs pazīstat Arvi? Viņš ir no šīs puses?… Varbūt jūs pazīstat arī viņa mammu?… Pazīstat Arvi?
Lonija pati nesaprata, pa kuru laiku vaigi bija kļuvuši slapji un mutē krājās sāļa asaru garša:
Vilnītis… Mazdēliņš… Ieviņa.
