Stāsts turpinājumos. 6. Kā bērnus viņa apglāstīja katru fotogrāfiju, sarunādamās ar tām un nespēdama beigt raudāt: Es tev jau sen visu esmu piedevusi, tikai atgriezies mājās…
Stāsts turpinājumos. 6.
Kā bērnus viņa apglāstīja katru fotogrāfiju, sarunādamās ar tām un nespēdama beigt raudāt:
Es tev jau sen visu esmu piedevusi, tikai atgriezies mājās… Vidiņ! Atgriezies mājās!
Apskāvusi Lonijas plecus, Katrīna mierināja:
Viņš atbrauks. Noteikti atbrauks. Arvim jau bija nopirktas biļetes uz lidmašīnu. Mēs būtu atbraukuši reizē, ja vien nebūtu notikusi tā nelaime ar Vilnīti…
Pietraukusies no krēsla, Lonija apskāva Katrīnu:
Stāsti, meit, stāsti man visu par viņu! Katru sīkumu, katru teikumu. Es gribu sajust, ka arī viņš ir te. Kopā ar Ieviņu un manu mazdēliņu.
Tikai krietnā pievakarē sarunas apsīka, bet bija jau arī izstāstīts viss. Dažus notikumus Lonija bija pieprasījusi atkārtot pat pa divi lāgi.
Vai drīkstu ko jautāt? – Katrīna nedroši ieminējās. – Kas noticis starp jums? Kāpēc Arvis, tik ļoti mīlēdams jūs, trīs gadus nav devis par sevi nekādu ziņu?
Uz kādu mirkli Lonija saspringa, tad viņas pleci izelpā nolaidās uz leju, un istabā iestājās klusums.
Es pie visa esmu vainīga… Kad Arvīds nopietni sapinās ar to uzdzīvotāju Vizmu, es vairs nespēju izturēt. Biju izmēģinājusi visu – gan ar labu izrunāties, gan logus un durvis aizbultēt, gan drēbes un zābakus slēpt, bet – tā jau nevar uguni nodzēst. Vien lielāku liesmu uzpūst… Biju jau nogurusi no šā viņa neprāta.
Reiz neizturēju un sakliedzu uz dēla: “Ej, skrien! Un nenāc vairs atpakaļ! Tu neredzi sava gala!” Ak, kaut tagad varētu tos vārdus paņemt atpakaļ!
Atceros, kā viņš stāvēja uz sliekšņa un pavisam mierīgi skatījās uz mani: “Māt, to nesaki tu, bet tavs nespēks… Bet varbūt patiešām labāk, ka mēs kādu laiku neredzamies…”
Tolaik es pat iedomāties nespēju, ka tie būs trīs gari gadi, kad es viņu gaidīšu atgriežamies…
Es varētu Arvim aizvest vēstuli no jums, – piedāvājās Katrīna.
Jā, bet ko gan es tā ātrumā… Neko daudz jau nepaspēšu.
Varbūt pašu būtiskāko? Es pagaidīšu.
Vēstules rakstīšana Lonijai aizņēma krietnu pusstundu. Un galu galā sanāca visai gara – ar atvainošanos, ilgām, cerībām un mīlestību. Katrīna neatteica aizvest arī Arvīdam sagatavotās Ziemassvētku dāvanas – pašadītu mistrotu svīteri, garu šalli un cepuri. Apsolījusies no Lonijas kaut ko nopirkt arī Ievai un Vilnītim, īsi pirms pusnakts Katrīna beidzot atvadījās.
Tumsa un grambainais ceļš šoreiz vairs nebaidīja. Varbūt tāpēc, ka nu jau tikpat kā pazīstams, bet varbūt drošību sniedza apziņa, ka šajos Ziemassvētkos noticis kaut kas patiesi nozīmīgs un labs.
* * *
Lonija vēl ilgi sēdēja istabā pie galda un ar pirkstu galiem glāstīja Katrīnas atstātos fotouzņēmumus.
Ja tā varētu viņus atsaukt mājās! Ja Lonijas spēkos būtu dot to, kā viņiem te, Latvijā, pietrūcis! Viņa strādātu vēl vairāk, lai tikai redzētu Vilnīti skraidām pa pagalmu un dzenājam kaķi vai vistas!
