Stāsta nobeigums. 7. Lai Arvīds atkal staigātu dziedādams un laimīgs. Tepat, mājas pagalmā, dārzā, pļavā…
Stāsta nobeigums. 7.
Lai Arvīds atkal staigātu dziedādams un laimīgs. Tepat, mājas pagalmā, dārzā, pļavā…
Smagi nopūtusies, Lonija pašūpoja galvu – ak, ko nu viņa tur var izmainīt. Atliek vien gaidīt. Nu jau būs daudz vieglāk.
Kādam bezdibenim pāri Liktenis ir pārlicis tiltu. Spēles kauliņus izbīdījis sev pa prātam un iepinis vienā audumā. Lai arī pagaidām tik trauslā un saudzējamā kā Ziemassvētku brīnums, bet Lonija juta – mīlestības pilnā. Tātad – stiprā.
Aplējusi liepziedu tēju, viņa paņēma vienu jauno krūzīti ar saulespuķēm. Katrīna bija teikusi, ka tās atvestas no Īrijas. Varbūt tieši šādu dāvanu viņai izvēlētos arī Arvīds un Ieviņa?
Saņēmusi karsto krūzīti plaukstās, apvijusi ap to pirkstus, Lonija juta, kā kāpjošs siltums ieplūst rokās un dvēselē.
