Pateicoties kādreizējām Bērnu, ģimenes un sabiedrības integrācijas lietu ministram Ainaram Baštikam, mēs jau 11.gadu arī Latvijā atzīmējam Tēva dienu. Tās pirmsākumi tāpat kā Mātes diena ir meklējami ASV 20.gadsimta sākumā, un idejas pamatā ir uzmanības pievēršana tēva lomai bērna audzināšanā. Godīgi sakot, gan nezinu, vai tā var pievērst uzmanību. Drīzāk jau tā ir bērniem dota iespēja atcerēties, ka tētis ir, un pateikt viņam mīļus vārdus, ko ikdienas steigā mēs visbiežāk aizmirstam. Ar mammām ir nedaudz citādāk, jo galu galā viņas taču ir dzīvības devējas un iznes bērna audzināšanas smagumu visa mūža garumā. Vismaz lielākajai daļai sabiedrības ir šāds viedoklis, un tas ir nelokāms. Mums taču ir sievietes, kuru sūtību būt par māti var nosaukt par profesiju, kurā nav brīvdienu, un šis darbs nebūt nav viegls. Bet cik jūs zināt tēvus, kuriem būtu šāda profesija? Šeit gan runa ir tikai par tām ģimenēm, kurās ir abi vecāki. Arī es pazīstu ģimenes, kurās galvenās naudas pelnītājas ir sievietes un tēviem piešķirta mājsaimnieces loma, tomēr tas nav tipiski nevienā sabiedrībā. Nu mēs taču neesam pingvīni, kuriem tēvi rūpējas par izdētajām olām! Reizēm pavīd variācijas par to, ka bez tēva var iztikt un mūsdienās bērnus var radīt arī ar kolbiņas palīdzību, tomēr tā ir tikai viena medaļas puse. Mazajiem bērniem, it sevišķi puikām, tēvs ir pirmais piemērs, kuram līdzināties, elks un varonis. Pat gadījumos, kad tēvs savus pienākumus pilda mazāk apzinīgi, viņš tomēr ir pozitīvais tēls. Mazajam cilvēkam pieaugot rodas izpratne par katra vecāka lomu konkrētajā ģimenē, un bērnam jau ir savs viedoklis par tēti un mammu. Taču pat tad būs maz tādu, kas spēs atbildēt uz jautājumu, kurš no vecākiem ir mīļāks. Jāpiebilst, ka, tāpat kā par mammu, arī par tēti neviens nepiedzimst. Par to veidojas dzīves gaitā, un te daudz kas ir atkarīgs no paša cilvēka. No tā, kā viņš uztver tēva pienākumus, un tā, kāds ir bijis viņa piemērs. Tomēr nevar teikt, ka pieaudzis vīrietis, kurš uzaudzis bez tēva, būs sliktāks tēvs savam bērnam. Iespējams, būs pat labāks, jo gribēs bērnam sniegt to, kā pašam ir trūcis. Tāpēc šo svētdien neaizmirsīsim savus tēvus un, kamēr vēl varam, pateiksim viņiem paldies, kaut vai par to, ka viņi vienkārši ir. Nevajag jau dāvanas un apkampienus, bet to, ka neesi aizmirsts, laikam vajag katram tēvam.
