Kādas nesen veiktas aptaujas rezultāti liecina, ka ir liela daļa cilvēku, kas taupa pārtikai, bet pie zīlniecēm dodas, lai noskaidrotu, kas viņus sagaida, no kā labāk izvairīties un kā labāk rīkoties. Vai būs atgriezušies viduslaiki, kurus sauca arī par “tumšajiem laikiem”, kad bija īsts burvju un raganu laiks?
Laikam jau tomēr, ka ne, jo, vairāk vai mazāk, bet ir cilvēki, kuri vienmēr ir vēlējušies uzzināt, kas viņus sagaida nākotnē, bet tie, kas zīlniecēm netic, tie arī pie viņām neiet. Bet kuram gan kaut reizi mūžā nav vismaz vienu reizi liktas kārtis? Arī senāk interese par zīlēšanu nebūt nebija mazāka.
Daudzi uzskata, ka došanās pie zīlniecēm ir tumsonība. Ja došanās pie zīlnieces palīdz un cilvēks pēc šāda apmeklējuma jūtas labāk, ja zīlniece spēj dot viņam “gaismu” vai arī ja tā vienkārši ir cilvēciska interese un ziņkārība, tad kāpēc gan lai viņš kādreiz arī neaizietu? Nez vai to var nosaukt par tumsonību vai arī par sabojātu izpratni par dzīvi.
Par tumsonību varbūt varētu piekrist tādā gadījumā, ja gadījumā zīlniece pasaka kaut ko sliktu un cilvēks tik ļoti tam notic, ka “nolaiž” rokas un dzīvo, gaidīdams to brīdi, kad notiks pareģotais ļaunums. Tā tiešām būtu vientiesība un lētticīgums.
Pirms vairākiem gadiem intereses pēc arī man kāda tantiņa izlika kārtis. Domāju, ka muļķības. Tagad, pēc vairākiem gadiem, varu pateikt – viņai bija taisnība. Viss dzīvē ir sanācis tieši tā, kā viņa teica. Varbūt tā vienkārši ir sakritība? Iespējams, bet šķiet, ka starp mums tomēr ir cilvēki ar īpašām spējām.
