Ziemassvētku gaidās vienmēr vēlamies un vēlam ticību, cerību un mīlestību. Tās visas mums ļoti pietrūkst, bet šobrīd, manuprāt, visvairāk trūkst ticības. Ticības, ka varam cerēt – būsim veseli, saprotoši un vienoti. Ticības, ka mīlēsim savus tuvākos un savu zemi, savu valsti. Kas ir ticība? Kāpēc tā ir vai nav? Kur to rast?
Kad biju maza, centos vectēvu pārliecināt, ka Dieva nav. Viņš neapgalvoja pretējo. Teica: “Lai nav. Esmu ticējis un ticēšu.” Tik vienkārši! Patiesībā tā ir ticības būtība. Ir daudz tāda, ko neredzam un nevaram pierādīt, tomēr nešaubīgi tam ticam. Tāda ir arī mīlestība. Kāpēc tik bieži mīlestība izrādās vien maldi, ja šķitis – to redzam un jūtam? Par to ir tikpat daudz strīdu kā par Dieva esamību. Nevaram būt pārliecināti par to, ko nepazīstam.
Kāda māte uz bērna jautājumu: “Kur ir Dievs?” – lika pielikt roku pie sirds un sajust – tur ir Dievs. Tas saskan ar Raiņa atziņu: “Dievs ir meklēts pa visu pasauli, debesīs un saulē, un aizsaulē, gaisā un gaismā, un pērkonā un visā dabā, ugunī un ūdenī, kokos un kustoņos, dzīvē un nāvē, bet visretāk tur, kur viņš dzimis un audzis, un palicis – cilvēka sirdī.” Ja tas tā ir, tad nekur nekas nav jāmeklē. Tad var arī ieraudzīt.
Tēlnieks Uldis Sterģis izveidojis Ginesa rekordu grāmatas cienīgu parku jeb dārzu, kurā tiek godināti latvju raksti. Tā ir pasaule, kura ir pārsteidzoši sakārtota, zīmju un simbolu pilna. Tēlnieks ir pārliecināts, ka latvju raksti jeb Dieva zīmes nav tikai rotājumi zeķēs, cimdos vai šallēs. Austras koku dēvē arī par ozolīšu rakstu, bet ozols simboliski nozīmē Dieva tuvumu. Ne velti pie tā iet, lai sajustu enerģētisko spēku. Ozolu nevar viegli izraut ar saknēm. Kur tas audzis, tur nosirmo un mirst.
Man ir bērni un mazbērni, tāpat kā kokam, kas sazaro. Vai ozols var zaļot, ja tam nocērt zarus? Un vai zari būs spēcīgi bez koka saknēm? Var aizbraukt, meklējot labāku un vieglāku dzīvi svešā zemē. Var mazu koku izraut ar visām saknēm. Var savu zemi un tās bagātības atdot svešiem. Tikai tā Latvija, kas mūsos, tā paliks sirdīs.
