Sadarbība noved pie rezultāta. Sadarbībā katrs ir partneris un līdzstrādnieks. Sadarbības laikā kāds tomēr dod konkrētus uzdevumus.
Sadarbība noved pie rezultāta. Sadarbībā katrs ir partneris un līdzstrādnieks. Sadarbības laikā kāds tomēr dod konkrētus uzdevumus.
Dievam šodien ir vajadzīgi līdzstrādnieki, kas spēj realizēt projektus, kuri dzimst debesīs. Dievam vajadzīgi partneri – ne tikai kristieši, ne tikai lūdzēji, bet tie, kuri spēj realizēt. Tie, kuri spēj paļauties uz neredzamām lietām.
Neredzamajai pasaulei jākļūst par realitāti. Dievs parāda sevi izjūtās. Ar mīlestību, ar mierinājumu, ar siltumu sirdī, ar prieku, ar piedošanu. Ja Dievs nepiedod, neviens nevar piedot. Neviens cilvēks, ne mācītājs, ne draudze, ne baznīca. Bet tikai Dievs, tikai Jēzus.
Grēku piedošana – mierinājums. Ne jutekliska reliģija, bet gan garīgas izjūtas. Nevis psihiska iedarbība, emociju iespaidošana, bet izlīgšana ar to, kurš visu radījis. Grēks – nevis kā mūsu darbība, bet gan mūsu bezdarbība. Vislielākais grēks – Dieva atziņas trūkums, noraidīšana.
Dievu sajūsmina piepūle, cīņa, spēks. Tad, kad ir viss izdarīts dabiskajā jomā, Dievs sāk darboties pārdabiskajā. Kad paejam Viņam pretī soli, Viņš sper piecus. Piepūle – pašdisciplīna, sevis kontrolēšana.
Tā iekārtots, ka garīgais un fiziskais ir paralēlas pasaules. Sirds un saprāts dzīvo paralēlajās pasaulēs. Kā sliedes – blakus, bet nekrustojas. Ticība ir pozitīva domāšana, ticība ir sirds un lūpu harmonija. Lūpas apliecina to, kas ir tavā sirdī. Disharmonija grauj ticību. Ticība nekad neklusē. Ticība visu sauc vārdā.
Ticēt vai ne – tā katra izvēle. Vienīgi Dievs ir ielicis katram šo spēju ticēt, dzīvot ticībā, virzīties un uzvarēt ar ticību.
Tikai Dievs, Jēzus ir tas, kurš ved uz priekšu, uz progresu, uz uzplaukumu, attīstību. Ticības darbu rezultāts vienmēr būs brīnums. Katrs pārdabisks brīnums atnāk dabiskā ceļā. Ticība nav mistika. Ticība nāk no garīgās pasaules, kur valda ļoti stingra un konkrēta Dieva principu un likumu struktūra.
Pārdabisko brīnumu pamats ir cilvēka paklausība, cilvēciskā aktivitāte, kas izpaužās kā paklausība Dieva vārdam. Ticība bez paklausības ir mirusi. Sabiedrība bez ticības ir mirusi. Degradēta, deklasēta, noslāņota.
Ticība ir ceļš augšup. Kā vēlēsies, tā arī dzīvosi. Ticība kā sadarbība. Sadarbība preču izplatīšanā. To preču, kas radītas debesīs un kuras nāk no Dieva: dziedināšana, brīvība, diženums, varenība, gaisma, gudrība, grēku piedošana.
Tik daudz jautājumu, uz kuriem atbildes nezina neviens, izņemot Dievu. Ja mums ir aktuāls jautājums: “Kas es esmu, par ko kļūt dzīvē?” – tad mēs esam dzīvi.
Nav neapdāvinātu cilvēku, Dievs katram dod talantus. Dzīves uzdevumu. Radītājs arī novērtē mūsu darbu. Kas es esmu? Kāds ir mans aicinājums? Kāds ir mana darba novērtējums? Tā ir šodienas aktualitāte.
Jo vairāk mūsu dzīvē Dievišķā (ne dogmatiskā, ne reliģiozā, ne tradicionālā), jo lielāka augšupeja visās jomās. Jo valstī mazāk Dieva principu, jo valsts attīstība zemākā līmenī. Tad pieaug korupcija, narkomānija, aborti, prostitūcija, nodevība, bezatbildība, slinkums, nabadzība, nevīžība un tumsonība.
Bez darbiem ticība ir mirusi. Bez ticības Dievam izpatikt nevar. Ticība – pārliecība sirdī. Pārliecība palīdz iziet caur kārdinājumiem, pārbaudījumiem un visām dzīves vētrām. Iziet un uzvarēt. Ar mīlestību sirdī.
