Kā mazas mūžīgās ugunis deg cilvēku rokās augstu turētās un nestās lāpas. Klusi pieminot savus varoņus, izdeg sveces māju logos. Rūgteno skurbumu izelpo brīvības cīnītāju piemiņai liktie mārtiņrožu ziedi pieminekļa pakājē. Nolieku-sies pār mazdēlu, sirma māmuļa vienkāršiem vārdiem skaidro Lāčplēša dienas būtību. Mazais klausās, lai gan pagaidām viņu galvenokārt saista mirgojošās sveču liesmas. Tiek mesta atmiņu laipa no šodienas uz pagātni. Šķiet, pat Latvijas himna šodien skan mazliet citādāk – kā pieminot, jo godinām Latvijas brīvības cīnītāju piemiņu. To cīnītāju piemiņu, kuri 1919.gadā atdeva savas dzīvības, lai izcīnītu uzvaru pār Rietumkrievijas brīvprātīgo armiju jeb tā saukto Bermonta karaspēku, kurš mēģināja iebrukt Rīgā. Ne jau tāpat vien 11.novembris ir ieguvis Lāčplēša dienas nosaukumu. Šī diena ir mūsu tautas varonības un savas valsts mīlestības apliecinājums. Apliecinājums mitoloģiskā varoņa Lāčplēša spēkam, kas mājo katrā savas tautas īstenajā patriotā. Varam būt lepni, ka ir šī piemiņas diena, kas savulaik bija aizliegta. Mēs varam iedegt sveces un lāpas, nolikt ziedus, tomēr šai pieminoši godpilnajai attieksmei jābūt katra cilvēka sirdī, viņa iekšējās sajūtās. Šinīs dienās man tika jautāts, kāpēc pie apģērba nenēsāju sarkanbaltsarkano lentīti. Būšu godīga – man tā šķiet tikai ārēja izpausme. Nesaskatu jēgu, ja tā rotā tāda cilvēka svārku atloku, kurš nemitīgi runā par to, cik Latvijā viss ir slikti, aizmirstot, ka mūsu lielākā šodienas vērtība ir būt brīviem. Tieši tāpēc ir jāciena varoņu piemiņa.
