Pēc tikšanās ar Dimanta kāzu pāri Gitu un Oļģertu Vosiem atmiņā ataust Harija Heislera dzejolis “Eglīte un bērzs”, kuru savulaik atzina par neoficiālu himnu kāzu jubilāriem. Lai arī pāra kopdzīve nav bijusi rozēm kaisīta un tajā galvenais allaž bijis darbs, viņi vienmēr bijuši blakus, stiprinot un atbalstot viens otru. Turklāt šķiet, ka vēl arvien “bērzam egle ir tā pati zaļā, un eglei bērzs – arvien vēl tīrs un balts”. Taču Dimanta kāzu svinību nebūs. “Mēs neballējam nekad. Protams, apsveikumi būs,” saka Gita. Abi uzskata, ka pietiek ar īpašo pasākumu Dimanta un Zelta kāzu pāriem, kas tika rīkots Gulbenes kultūras centrā 30.septembrī.
Dzīvo laimīgi, ja kāzas ir ziemā
Kāzas Vosu pārim nebija lielas, tajās bija vien tuvākie draugi un darbabiedri. Kāzu svinības notika Gulbenē blakus mājai, kurā tagad dzīvo Vosi. Toreiz viņi bija īrnieki, bet pēc kāzām Oļģerts blakus cēla savu māju. “Laulība tika reģistrēta dzimtsarakstu nodaļā, bet pēc tam laulājāmies Gulbenes evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Mājās mūs veda kamanās, kuras vilka vīramātes zirgs. Viss bija apsnidzis balts,” atceras Gita. Līgavai bija plīvurs un balta kleita, bet tā nebija gara. Par laimi, nekādu pārmetumu vai represiju jaunajam pārim nebija, lai gan 1957.gadā baznīcā iešanu vērtēja nelabvēlīgi. Tiesa, Vosi par laulībām baznīcā necentās visiem stāstīt. Kāpēc precībām izvēlējās Ziemassvētku laiku? Vosi secina, ka laimīgi nedzīvo tie, kuri precējušies vasarā. Var ticēt vai neticēt, bet Gitas un Oļģerta ilgā kopdzīve to apliecina. “Galvenais – kāzas ir jāsvin jaunā, augošā mēnesī. Vecā mēnesī viss iet atpakaļ, tāpēc visa dzīve dilst,” pamato G.Vosa. Kā viņa vērtē kopdzīvi bez laulībām? “Ja dzīvo saticīgi, tad būs kopā arī bez precībām. Ja nesatiks, tad izšķirsies ar visu precēšanos,” rezumē Gita. Viņasprāt, uzticības zvērestiem nav nekādas nozīmes. Kāpēc Gita un Oļģerts precējās? “Kas to lai zina… Mans tētis teica, ka precēšanās ir lēciens tumsā. Mīlestība un draudzība ir tas dzinulis, kas liek lēkt tumsā,” spriež G.Vosa.
Gita ir no Beļavas, bet Oļģerts – no Jaungulbenes. Kā viņi viens otru atrada un iepazinās? Abi tikai saskatās un klusē, līdz Gita tomēr atklāj, ka liktenīgā tikšanās bijusi dzelzceļnieku kluba ballē. Viņa dejoja deju kolektīvā, un acīmredzot Oļģertam bija viegli sadejot ar Gitu. Nākamgad Oļģertam būs 90 gadi, bet Gita ir divus gadus jaunāka. Tagad abiem ir balti mati, bet negribas atklāt, kādi tie bija jaunībā.
Kopdarbs ir ģimenes māja
Gita strādāja šuvēju darbnīcā, bet pēc apprecēšanās kļuva par strādnieci dārzniecībā netālu no mājas. “Darbs dārzniecībā nav grūts. Kas tad tur – sēdi un piķē stādus kastītē,” atzīst G.Vosa. Tā līdz pat pensijai Gita audzēja gan puķes, gan tomātus un gurķus. Oļģerts strādāja rūpnīcā “Straume”. Abi secina, ka galvenais vienmēr ir bijis darbs. Izklaides nepatika, tāpēc vairāk rūpējās par ģimenes ligzdiņu. “Mums darba pietika. Var teikt, ka savām rokām esam uzcēluši māju. Oļģerta krusttēvs bija būvdarbu vadītājs, tāpēc varēja palīdzēt ar padomu, kā liekami pamati un veicami citi būvdarbi. Reizēm vīram palīdzēja draugs, bet pārsvarā tika galā pats. Pagāja vismaz trīs gadi, līdz varējām te dzīvot,” stāsta Gita. Viņa atklāj, ka šāda tipa mājas Gulbenē ir trīs. To projekts ir no Igaunijas, jo tur varēja iegādāties lētāk. “Nebijām tik bagāti, lai varētu pasūtīt projektu tepat, tāpēc aizbraucām uz Igauniju,” skaidro G.Vosa.
Bez darba Vosu pāris nesēž arī tagad. Ir vistas, kaķis un suns. Gita spriež, ka vistiņas ir jātur, tām tiek pašu graudi, kartupeļi, saknes, kas izaug piemājas dārziņā. Ir arī savi gurķi un tomāti. “Uz tirgu tak nepiestaigāsi, turklāt tad nevar zināt, kā tie ir audzēti,” saka G.Vosa. Viņai kopš bērnības lauku darbi ir labi zināmi, jo tēvam bija saimniecība. Meitenei govis nebija jāgana, bet tītari gan. “Mums ir labi, jo paši izaudzējam dārzā visu, kas vajadzīgs. Kaimiņi piegādā pienu, biezpienu, krējumu. Draugi atnes mežā salasītas ogas un sēnes. Autoveikals piestāj gandrīz pie mājas, tepat ir arī autobusu pietura, ja vajag kaut kur braukt – labā vietā mums ir māja,” secina G.Vosa.
Spēku un veselību stiprina ticība
Ziemassvētku eglīte bija sagādāta – to atnesa draugi, bet telpās nesa vēlāk, lai skujas zaļsvārcei nenobirtu līdz 6.janvārim, kad ir pareizticīgo Ziemassvētki. Vosi atzīst ne tikai skaistos latviešu, bet arī pareizticīgo Ziemassvētkus. “Mans tēvs bija pareizticīgais. Viņa dzimtā vieta ir Galgauska. Tur pareizticīgo baznīcā tēvs tika iesvētīts. Tā ir viena no stiprākajām ticībām. Kad tēvs devās karot Pirmajā pasaules karā, vecmāmiņa viņu nelaida prom, kamēr nebija iesvētīts. Mācītājs tēvam teicis, ka tiks pasargāts un nekas viņu neskars. Tā arī bija – viņš no līķu kaudzes piecēlās neskarts un atgriezās mājās,” stāsta Gita.
Arī viņa pati ir pārliecinājusies par ticības spēku. Kad Gita brauca pie dēla uz Alūksni, vīrs teica, ka ar sāpošu muguru nevajadzētu doties ceļā. Alūksnē dēls sagaidīja māti, bet viņa nespēja vairs paiet. “Iegāju pareizticīgo baznīcā, pasēdēju, un sāpes pārgāja. Kopš tās reizes man mugura vairs nav sāpējusi,” stāsta G.Vosa. Viņa ir luterticīgā, taču jūt saikni ar pareizticību. Reizēm sieviete aizbrauc arī pasēdēt pie Gulbenes luterāņu baznīcas, ja jūtas slikti. “Kam ir lielāka ticība, tas ilgāk dzīvo, par to lasīju kādā žurnālā,” atzīst G.Vosa. Viņai patīk lasīt, sevišķi par vēsturi. Gita pārsteidz ar jautājumu: “Kāpēc Velēnas baznīcai ir tāds nosaukums?” Izrādās, pirmajai koka baznīcai bija velēnas jumts, tāpēc ne tikai baznīca, bet arī apdzīvotā vieta ieguva šo nosaukumu.
