Tiesībsargs ik dienu saņem daudzu iedzīvotāju jautājumus saistībā ar obligātās vakcinēšanās pienākumu pret Covid-19 vīrusu, proti, iedzīvotāji lūdz tiesībsargu skaidrot, cik lielā mērā šāds pienākums ir tiesiski pamatots.
Tiesībsargs vērš uzmanību, ka Epidemioloģiskās drošības likums jau šobrīd noteic pilnvarojumu Ministru kabinetam noteikt infekcijas slimības, pret kurām personas vakcinējamas obligāti, kā arī šīs vakcinācijas kārtību un vakcinējamo personu loku. Tas nozīmē, ka Ministru kabinets varētu noteikt vakcinācijas obligātumu un vakcinēšanās kārtību.
Svarīgi atzīmēt, ka vakcinācijas pienākuma izpildi nevar tieši uzlikt, proti, vakcinācija nevar tikt veikta piespiedu kārtā, taču ir iespējams noteikt netiešus mehānismus vakcinācijas pienākuma izpildes nodrošināšanai. Tas var izpausties, piemēram, kā ierobežojumi kādu pakalpojumu sniegšanai. Ierobežojumi varētu tikt saistīti ar objektīviem apsvērumiem, piemēram, to, ka pakalpojums jāsniedz epidemioloģiski drošā vidē.
Vakcinēšanās pienākuma neizpildīšanas gadījumā varētu ierobežot vienīgi tādus pakalpojumus, kas nav uzskatāmi par būtiskiem pamatpakalpojumiem. Tādējādi, piemēram, pensiju izmaksas liegšana vai ierobežošana nebūtu pieļaujama.
Ministru kabinets var izvēlēties paredzēt vakcinēšanās pienākumu noteiktām personu grupām pēc objektīviem kritērijiem, tajā skaitā arī varētu paredzēt vakcinēšanās pienākumu personām noteiktā vecuma grupā. Tomēr jāņem vērā, ka šī pienākuma kontrole notiktu netieši, tāpēc varētu būt grūti ieviest efektīvus mehānismus vakcinācijas pienākuma īstenošanai tieši noteiktā vecuma grupā.
Tiesībsargs norāda – saistībā ar vakcinēšanās pienākumu ir jābūt mehānismam, kas ļautu personai izteikt objektīvus iemeslus, kāpēc tai nav pieļaujama vakcinēšanās. Pavisam noteikti par objektīvu iemeslu uzskatāmas kontrindikācijas vakcinācijai veselības dēļ, taču nevar izslēgt citus objektīvus apstākļus.
Jāatzīmē, ka obligātas vakcinācijas kā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis būtu sabiedrības veselības un labklājības nodrošināšana. Vakcinācija ir tas, kā varam aizsargāt sabiedrību no saslimšanas ar Covid-19 un novērst tā izraisīto kaitējumu.
Jāņem vērā, ka valstij ir plaša rīcības brīvība veselības politikas noteikšanā, izvēloties politikas mērķus un līdzekļus, un tas aptver arī valsts vakcinācijas politiku. Obligāta vakcinācija pret Covid- 19 šobrīd būtu atbilde uz neatliekamo sociālo vajadzību aizsargāt indivīdu un sabiedrības veselību pret Covid-19 plašo izplatību un samazināt saslimstības līmeni. Ja brīvprātīga vakcinācijas politika nav pietiekama, lai sasniegtu un saglabātu kolektīvo imunitāti, ir pamats ieviest obligātu vakcinācijas politiku, lai panāktu atbilstošu aizsardzības līmeni.
