Aizvadīto svētku brīvdienās dzirdēju kāda cilvēka paustu laimes definīciju, ka “laime ir tad, kad nav nelaimes”. Tik vienkārši, nesamāksloti un patiesi. Arī vairāki tālruņa zvani, ko pirmssvētku laikā nācās uzklausīt, kārtējo reizi mudināja apzināties, cik dažāda mēdz būt laime. “Esmu pensionāre un nevaru nevienam svētkos sarūpēt lielas un dārgas dāvanas, jo fiziski nespēju iziet no mājas. Ja vien varētu savai meitai, kura viena pati audzina bērniņu, kā dāvanu pasniegt ziņu, ka viņai būs darbs, es būtu vislaimīgākais cilvēks pasaulē. Viņa ir mans bērns, un kā māte esmu tuvu galējam izmisumam, apzinoties, ka nespēju viņai palīdzēt. Esmu laimīga, ka saņemu pensiju, no kuras daļu atdodu meitai. Vismaz tā spēju palīdzēt. Jūtos laimīga, kaut īsu brīdi ieraugot viņas sejā smaidu,” stāstīja zvanītāja, nespējot valdīt asaras. Vēl kāda paziņa, kuras bērni atrodas tālu prom no Latvijas, saņemot svētku apsveikumu no viņiem, bija to ierāmējusi un nolikusi blakām eglītei. “Man nav tādu līdzekļu, lai aizbrauktu viņus apciemot. Tagad uzlūkoju apsveikumu un jūtos bezgala laimīga, jo zinu, ka to glāstījušas manu bērnu rokas. Man pat šķiet, ka sajūtu viņu roku siltumu. Nejūtos savā istabiņā viena,” sacīja sieviete. Vēl kāda sirmgalve steidza rādīt dāvanā saņemto citu roku adīto vilnas zeķu pāri. “Pati adīt vairs neredzu, tāpēc esmu tik laimīga, saņemot šo dāvanu. Palaikam noglāstu zeķītes.” Mēdz teikt, ka tiem, kam klājas grūti, kuri ir vieni, Dievs pasniedzot palīdzīgu roku, uz kuras atspiesties, lai paceltos pāri grūtībām un vientulībai. Es personīgi domāju, ka palīdzēt šādos brīžos var tikai manas pašas roka un izturība.
