Brašais kaimiņš Jēcis iesoļo mūsu sētā.
Brašais kaimiņš Jēcis iesoļo mūsu sētā. Rokā šim tumša stikla pudele. Vīzdegunīgi liek to galdā, nedabūju ne atjēgties, kad korķis laukā, pa virtuvi izplūst aromātiska upeņu smarža.
Iemalkojam pa glāzītei. Jēcis jautā: “Kaimiņ, ko tu domā par mūsu pensionāru partiju, vai šie ir spējīgi mums izcīnīt lielākas pensijas?”
Mana Rozālija šauj savu sakāmo: “Ko nu viņi tur izcīnīs, vienīgi sev, ja tiks mīkstajos krēslos. Vai tad nedzirdējāt, kā Šlesera kungs uzstājās un teica, ja ievēlēsim viņus, tad strādniekiem alga mēnesī būšot 500 latu un mums pensija – 200 latu? Ja tas neizklausītos pēc miglas pūšanas, es par mācītāju partiju balsotu pat nakts vidū, ja kāds man to prasītu. Un “Jaunā laika” deputāti vairs neiešot baznīcā kā grēcinieki, Dievu taisās zaimot.”
Jēcis šo pielabo: “Ne jau nu tā, bet, ja tikšot ievēlēti, nedošot zvērestu baznīcā, jo to darījuši jau iepriekšējā reizē.”
“Ak šitā, tad es būšu pārpratusi,” krustu mezdama, saka Rozālija.
Jēcis piepilda glāzīti, atkal iztukšojam. Jēcis domīgi saka: “Tie paši kungi, kuri jau valdīja un valda, sarakstīja jaunas listes un atkal sola zilus brīnumus – būs tas un būs šitas, tikai ievēliet mūs, bet mēs jūs jau vēlam vairāk nekā 15 gadus. Nu saki, kaimiņ, kuram ticēt un kuram neticēt? Nu ir saradies varen kupls Latvijas ekonomikas cēlāju pulks – 9 kandidāti uz vienu krēslu. Vajadzētu arī sēdināt deviņus uz viena krēsla, nebūtu laika, kad žāvāties darba laikā, jo stāvēdams nesnauduļosi.”
“Nu ja, Jēci, bet vēlēšanu likums to neparedz.”
“Nu tā jau ir,” atbild Jēcis. “Ko nu mēs, nabaga cilvēciņi, lauzīsim galvas, apspriežot gudras lietas. “Mērnieku laikos” Ķencis ar Pāvulu arī tēloja zinošus cilvēkus, bet, kā vēlāk šiem gāja, zināt paši. Laiki ir mainījušies, arī likumi.”
“Nu ja, nu ja,” iejaucas sarunā mana Rozālija un jautā Jēcim: “Kāpēc neatnāca Amālija, būtu aprunājušās?”
“Mēs sastrīdējāmies.”
“Par ko nu, Jēcīt?”
“Šī saka, ka Lemberga kungs neesot ne pie kā vainojams, neesot ne blēdis, ne žuliks, nekāds tur naudas atmazgātājs. Vai vispār naudu var mazgāt?”
Es atkal aizstāvu mūsu prokurorus: “Vai nu šie nezinādami taisītu šim tādu neslavu.”
“Nu ko, kaimiņ, vīna pudele nodzerta. Redzēsim, kā iekārtosies dzīve. Vēlēt gan iesim, tik vien prieka ir un teikšanas.
