Romāns turpinājumos. 13. Tādas meitenes ilgi nestaigā vientuļas, un Ļudas mīlestības objekts izrādās arābu students Kahtans. Kāpēc tieši šī meitene iepatikās musulmanim no Bagdādes?
Romāns turpinājumos
13.
Tādas meitenes ilgi nestaigā vientuļas, un Ļudas mīlestības objekts izrādās arābu students Kahtans. Kāpēc tieši šī meitene iepatikās musulmanim no Bagdādes? Kad saprotam, ka tas ir nopietni, ir jau par vēlu vaimanāt un apelēt pie saprāta balss. Kahtans ir Ļudu iekārojis, tas redzams, pat pavirši aci uzmetot. Kopmītnes sestajā stāvā, kur dzīvo ārzemnieki, mitinās desmit “melnmataino ērgļu”, kas ar saviem temperamentīgajiem skatiem šauj Amora bultas visos virzienos. Ļuda nespēj šai traģiskajai mīlestībai pretoties. Kā sniega pika veļoties no kalna pārvēršas pat par lavīnu, tā arī šī neprātīgā aizraušanās noveda līdz kāzām pirms vasaras brīvdienām. Kaut arī Ļudai draud harēma vecākās sievas liktenis, sievišķīgā naivumā viņa cer, ka līdz institūta beigšanai “mīlestība pāries”. Arābs ir jau trešajā kursā, tātad trīs kopdzīves gadi man liekas viņu laulības ilgums.
Ļeņingradā turpinās balto nakšu laiks: pilsēta naktī pārvēršas, kļūstot samtaini noslēpumaina, zilā krēslā ietinusies, ceriņu smaržā noreibusi, pacelto Ņevas tiltu rokām majestātiska un teiksmaina, un mums, divdesmit sestajai grupai, vajag post Ludmilu kāzām. Arābs līgavai ir sagādājis skaistu kāzu kleitu. Toreiz šādas ārzemju mantas nebija parastas. Ieraugot skaistu sievieti šādā rotā, neviens nevar palikt vienaldzīgs: ne vīrietis, ne sieviete. Mēs, sešas meitenes, nu jau kā līgavas māsas sirsnīgi raudam neizprotamās skumjās, un es pirmo reizi mūžā nojaušu, kāpēc kāzās raud sievietes. Ceļš uz jauno, nezināmo ir kā nedrošs tilts, un otrs krasts var neizrādīties miera osta vai laimes sala.
Vienu brīdi liekas, ka jāpretojas paredzamajai nelaimei, jāieslēdz Ļuda istabā un jāatstāj arābs tukšām rokām. Taču tā nenotiek.
Pie kopmītnes durvīm jau piebraukts zims ar laulību simboliem – diviem kopā savītiem gredzeniem, ir klāt arī līgavaiņa pavadoņi, un procesija sākas. Arābu jaunekļiem piebrauc mašīnas – melnas “Volgas” – un mums taksometrs. Attieksme skaidra, bet nekur sprukt, ne mukt. Draudzenes dēļ mēs kā aitas ļaujamies notikumiem. Es vēl naivi ceru, ka zagsā var pateikt: “Nē!” Taču Ļuda pasaka klusu: “Jā!” Pēc tā atskanēšanas Kahtana pavadoņi izkliedz kādas savā valodā pieņemtas frāzes. Arābs uzvelk sievas pirkstā laulību gredzenu un, atsedzis no sejas plīvuru, sievu noskūpsta. Viss! Tālākais laikam tikai musulmaņu dievam Allaham zināms, bet varbūt te nebija viņa lauciņš, un Pēterpilī šāds dievs nevalda? Mēs, Ļudas pavadones, jūtamies pavisam nelāga un vismīļāk atgrieztos kopmītnēs, taču pienākums prasa doties uz tālākajām kāzu svinībām kādā restorānā. Te Kahtans uzliek plecos vai nu no aukstuma, vai pārdzīvotā kā apsītei trīcošajai sievai baltu nerca apmetni. Cik smalki, ja viss nebūtu tik bezcerīgi traģiski! Taču domas paliek tikai kā mana iekšējā balss. Pēc šampanieša glāzēm, ko mums pasniedz vispirms, nekāda omulība neiestājas. Arābi sāk savā valodā skaļi runāties, sasmaidīties, un mēs, visas sievietes, arī Ļuda, jūtamies pamestas likteņa ziņā. Nav nekādas saprašanas, kā tālāk rīkoties. Šī bezjēdzība ir jāizbeidz! Ienāk prātā doma, ja jau arābi par sevi, kāpēc mums – padomju sievietēm – justies verdzeņu lomā. Krievu studentes sāk savu kāzu častušku dziedāšanu. Galu galā mums nav citas izejas. Dīvaini, bet arābi uz to nekādi nereaģē, ēd un dzer, un mēs mēģinām to pašu. Ļuda visu laiku lūdz: “Tikai nepametiet mani, kamēr te viss beigsies!” Laikam viņas prāts sāk darboties, tiesa, ar novēlošanos. Vakars velkas gausi. Tiesa, kad Kahtans atceras, ka ar jauno sievu jādejo, arī arābi metas uz mūsu pusi. Piecas meitenes aiziet dejot, bet es atsaku: “Esmu precējusies, un man vīrs neļauj dejot ar svešiem vīriešiem!” Pati nopriecājos par savu izdomu. Sēžu viena un ēdu kāzu delikateses. Kad diezgan ēsts un dzerts, kāzas tuvojas nobeigumam. Jaunais pāris dodas uz iepriekš pasūtīto viesnīcas numuru, bet mēs ar tramvaju uz kopmītnēm. Kur paliek arābi, mēs nepamanām. Es jūtos tik vainīga, ka, būdama vecākā un precējusies, esmu visu šo ārprātu pieļāvusi. Otrā dienā jaunais pāris atgriežas kopmītnēs un Ludmila ar noraizējušos sievas skatienu savāc savas nedaudzās mantiņas un dodas uz savu jauno mītni sestajā stāvā. Tiekamies uz īsu mirkli. Tā vairs nav mums pazīstamā meitene, laulību uzspiestais rūpju zīmogs vērš viņu svešu.
