Romāns turpinājumos. 14. Bez vārdiem apskaujamies, tad krievu draudzenes lūpas nočukst: “Ak Dievs! Kāda gan es esmu muļķe!” Mierinu, ka velns varbūt nav tik melns, kā zīmē. Ko citu es varu darīt?
Romāns turpinājumos
14.
Bez vārdiem apskaujamies, tad krievu draudzenes lūpas nočukst: “Ak Dievs! Kāda gan es esmu muļķe!” Mierinu, ka velns varbūt nav tik melns, kā zīmē. Ko citu es varu darīt?
Taču vakars atnāk ar jaunām nepatikšanām. Kahtans zaudē samaņu. Atbraukusī ātrā palīdzība aizved jauno vīru uz slimnīcu. Par cukura diabētu viņš jaunajai sievai nav teicis ne vārda. Par to viņa istabā liecina šļirces un insulīna flakoni. Divas dienas Ludmila sēd pie vīra gulta un vienlaikus apgūst cukurslimnieka dzīves un uztura ābeci. Arāba verdzenes lomā viņa izskatās nožēlojama. Arī vēlāk sievas pienākumi, vīru aprūpējot un ēdienu gatavojot, traucē mācībām. Agrāk gandrīz teicamniece, tagad visai viduvēja studente – tāda ir alga par naivumu un mīlestības karstumu. Bet tas ir tikai sākums.
Pirmajā šķietami garākajā studiju pavasarī ir arī dvēselei tīkami notikumi. Iepazīstu studentu biedrību “Baltikum”. Rudens saietā, kad jaunos pirmkursniekus no trim Baltijas republikām kristīja, biju savās Rīgas brīvdienās, tādēļ pasākuma apmeklējumā, kur citi jau pazīstami un pat sadraudzējušies, jūtos bikli, kaut gan rīkotāji ir darījuši daudz, lai šīs sajūtas apslāpētu. Kādā nelielā klubā, kur ir pulcēšanās vieta, jau pie garderobes latviešu mēlē lasu prātu priecējošus pantiņus:
“Līdz ar mēteli un hūti,
nomet savu slikto jūti.
Tautiešam roku devu,
labo devu, ne kreiso.
Dziedāj’ tautu tīrumā…”
Tā gribas savējo, un te astoņu miljonu lielās pilsētas vidū ir šovakar tā vieta, kur veldzēt pārkrievoto dvēseli, kaut gan mūsu – igauņu, leišu un latviešu – sarunu valoda, protams, ir krievu. Neticami, ka Pīterā ir vismaz simt piecdesmit baltiešu no Sanitārās higiēnas institūta, Meža tehniskās akadēmijas, Pirmā medicīnas institūta un citām augstskolām. Katras augstskolas studenti uzstājas ar kādu priekšnesumu, izdomu, atrakciju. Tomēr mēs jūtam, ka mūsu vidū ir arī “modrās acis,” kas seko, lai Baltijas studenti pārāk daudz neatļautos. Taču mēs iztiekam bez politikas, tikai dziedam savas dziesmas, dejojam, runājamies savā valodā un tādējādi remdējam savu ilgošanos pēc Latvijas. Rīta zilganajā krēslā pa diviem vai grupās atkal izklīstam Ļeņingradas balto nakšu burvībā, kā attīrījušies un kā mājās pabijuši. Līdz citai reizei! Arī te šaujas Amora bultas.
6. Ak, mani mīļie!
“Gaidi, un es atbraukšu, tikai gaidi, draugs!” – tā es tulkoju toreiz populāru Simonova dzeju. Mani gaida mājās uz pirmajām vasaras brīvdienām. Tik maz, tik maz vēl noiets no tā garā un tālā ceļa, ko esmu uzņēmusies. Tagad astoņas nedēļas būšu atkal mājās. Ceļasomas ar mazām dāvaniņām mīļajiem jau sakravātas, aviobiļete jau kabatā, un vēlos tikai lidojumam labvēlīgu laiku. Jau kuro reizi izjūtu vieglas tirpas ķermenī, kad lidmašīna atraujas no zemes un uzņem augstumu. Šoreiz jau pēc pusstundas lidojuma viena gaisa bedre seko otrai. Piemetas jūras slimība un ne tikai man vienai. Jāņem higiēniskās paketes, kas vienmēr atrodamas pa rokai priekšā sēdošā pasažiera sēdekļa muguras kabatā. Drīz uzzinām, ka Rīgā plosās negaiss, tur mūs nepieņem. Caur iluminatoru virs mums zvaigznes, bet apakšā balti pelēki mākoņi. Kas tikai nav dzirdēts! Zibens reizēm iesper arī lidmašīnā. Neomulīgi! Taču jāpaļaujas uz lidotāju Zaķi, kas šoreiz kā pirmais pilots vada lidmašīnu, un nedrīkst padoties nekādām sliktām emocijām. Stjuarte aicina piesprādzēties un piedāvā minerālūdeni, un, lai līdzsvarotu spiedienu vidusausīs, saņemam arī papildus sūkājamās konfektes. Pirmo reizi lidojot baidos no gaisa zem mums. Kad esam ilgi riņķojuši, laikam, lai iztērētu degvielu, pilots paziņo, ka nosēdīsimies Minskā. Pasaule taču ir pilna pārsteigumiem. Kā senajā dziesmā dzied: “No rīta ceļos, auju kājas, kas zin, kur vakars pienāks man.”
Kad IL-18 riteņi skar skrejceļu, uzelpojam, jo laimīgi esam uz zemītes. Minskā salidojušas vai visas gaisā bijušās lidmašīnas, tāpēc arī esam riņķojuši virs pilsētas, brīvu skrejceļu gaidot. Lidosta ir pārpildīta. Nogurušie pasažieri sēž uz grīdas uz noklātām avīžu lapām.
