Ar medmāsas darbu man neiet tik labi, kā gribētos. Mācos izdarīt venozās injekcijas, uzzinot, kas ir laba un kas slikta vēna.
17.
Ar medmāsas darbu man neiet tik labi, kā gribētos. Mācos izdarīt venozās injekcijas, uzzinot, kas ir laba un kas slikta vēna. Drīz piedzīvoju arī pirmo mirušo pacientu. Vakarā vecajai māmiņai vēl apčubināju segu un novēlēju labunakti, bet no rīta, verot palātas durvis, ieraugu pie viņas acs mielojamies mušu. Tā nemēdz būt ar dzīvu cilvēku. Pārdzīvoju kā skolniece šo nāvi, pie kuras neliekos vainīga. Tāda ir dzīve. Varbūt vecītes nāve ir tā sauktā “ķeizara nāve” bez mokām un sāpēm. Nāve ienāca, un dzīvības sveci nopūta.
Mājās jūtu sev veltītu labvēlību un mīlestību. Vecāki mūs visus trīs lutina un pilnībā uztic automašīnu. Ar vīru attiecības ir tik īpašas, ka neko labāku nevar vēlēties. Pat pirmslaulību aizrautība un romantika nobālē šīsvasaras kaislību un dvēseles prieka priekšā. Arī meitiņa pie rokas vien ķeras un manās acīs skatās, un es gribu viņu audzināt tik labi, cik vien var, bet varbūt tas ir bērnu mīlēt. Brīnos, kā pa šo garo gadu, kas tik svarīgs mana bērna attīstībā, es neesmu aizmirsta.
Par rudeni un šķiršanos mēs neviens nerunājam, tikai reizēm atskan kāda gara nopūta, jo laiks ir nepielūdzams. Arvien īsāka diena un garāka nakts liecina, ka mūsu zemeslode visuma plašumos peld arvien tālāk un tālāk no saules. Dabā parādās agrīni rudens vēstneši, un kādu dienu dzirdu iedūcamies kombainus. Rudzu laiks! Mēs steidzamies būt kopā. Uzzied puķu dobē asteres, un šie ziedi nepārprotami liecina par šķiršanos, gribam mēs to vai negribam.
7.Par pakāpienu augstāk
Kad kalendārs atkal rāda augusta beigas, jāauj kājas. Laiks ir nepielūdzams. Tā ir objektīvā realitāte. Šķiršanās jau skumdina visus. Mīļā vecāmāte, garām iedama, kā nejauši noglāsta plecu. Tētis no dēlīšiem un auklām uzmeistarojis sienas plauktu mana kopmītnes kakta interjeram un ērtībām. Mamma uzšuvusi jaunu halātu un cepurītes. Liekas, ka pat suns Taksis skumji skatās uz manu pusi, bet varbūt es tā skatos uz mājās palicējiem, un gudrais suns to jūt? Mūsu meitiņa gan noprasa ļoti tieši: “Tu atkal aizbrauksi projām? Man tevis būs žēl. Kāpēc tu tik ilgi mācies?” Tad viņa prāto, kāpēc lidmašīnas lido tik augstu un tepat mājai pāri un velk aiz sevis baltu asti kā lielceļu. Arī viņa grib lidot līdzi. Lidošana ir tik noslēpumaina, un sagaidīšana lidostā tik satraucoša. Šoreiz es nelidošu. Vīrs mani aizvedīs ar automašīnu. Esmu sakravājusi tik daudz vajadzīgu un nevajadzīgu mīļlietiņu un grāmatu. Atkal atstāju bērnu vecvecāku gādībā, un ar laimīga ceļa vēlējumiem rīta krēslā nesteidzīgi uzsākam ceļu. Tas ir vēl mūsu kopīgais ceļš pa Pleskavas šoseju, tās ir mūsu šo brīvdienu beigas. Pelēkās ainas aiz loga pastiprina šo skumīgo noskaņu, un tā līdz pašai Ļeņingradai – lietaina pelēcība. Pat debesis raud, darot šķiršanos vēl skumjāku.
