Taisnības labā jāsaka, ka mīlestība vai seksuālās attiecības kopmītnēs nav nekāds Dieva brīnums.
20.
Taisnības labā jāsaka, ka mīlestība vai seksuālās attiecības kopmītnēs nav nekāds Dieva brīnums. Nav nemaz tik reti vakari, kad jāņem pār plecu savs spilvens un sega un jāiet pie draudzenēm pārgulēt, un reizēm jāuzņem arī pie sevis kādu kaimiņu istabas meiteni, kas negrib traucēt slepenās mīlestības baudītājus. Nebūsim naivi, tas notiek aizvien studentu sabiedrībā. Ir bijušas un būs gan nopietnas jūtas, gan vēja ziedi. Savu dzīves laimi meklē katrs, un, jo dzīvē iet tālāk, jo mērķtiecīgāk, un aizņemtība mācībās nav šķērslis, un uzticība saviem mājās pamestajiem iecerētajiem ir reta puķe, kas prasa labu kopšanu.
Savā piezīmju blociņā, ko esmu glabājusi šos garos gadus, atkal un atkal izlasu sen zināmās rindas:
“Esmu bagāts, man pieder viss,
Kas ar mani ir noticis:
Ātri skrejošās laimes stundas
Un gaidu minūtes garas…”
Šinī mācību semestrī arī es laikam esmu pagurusi tik bieži uz mājām lidināties. Reizēm jau pat nodomāju: kas būs, tas būs. Ko es kā sargsuns pie būdas tupot nosargāšu?
Liekas, ka nekas draudošs manās un vīra attiecībās nenotiek. Pats galvenais, lai es neko neuzzinu. Tuvojas grūta eksāmenu sesija: anatomija, latīņu valoda, kaudze dažādu ieskaišu. Katram no mūsu istabiņas ir savs pirmseksāmena rituāls. Vika mācās un reizēm visu nakti lasa, un pārlasa. Žeņa, tāpat kā es, jau laikus visas grāmatas noliek pie malas un liekas uz ausi. Irina ceļas agri un cenšas izzīlēt, kuru biļeti izvilks. Eksāmenā parasti gribu ieiet pirmajā tūrē, lai ātrāk viss būtu galā. Špikerus nekad nelietoju ne godīguma dēļ, bet tāpēc, ka neprotu špikot. Esmu egoiste un priekšā teikt kaimiņiem nemīlu, un pati uz to neceru, jo eksāmenā vēl vairāk nekā dzīvē katram savs krekls tuvāks. Abus eksāmenus nolieku uz “labi” un no prieka tūliņ pēc eksāmena aizlidoju ziemas brīvlaikā. Trešais semestris ir uzvarēts, un lai velns par stenderi paliek, ja man tālākais neizdosies. 8. Nezaudējot galvu
Tikšanās saldums, kas garajās vientulības naktīs Pīterā bija tikai kā mirāža tuksnesī, šoreiz ir citādāks, nekā bija izsapņots. Brīvdienas nav īsākas kā parasti, nekas jau nav slikti, tomēr manī iezogas kādas šaubas, vai vispār ir reāli saglabāt ģimeni, turpinot šo bezgalīgo braukāšanas maratonu nu jau tik ierastajā maršrutā. Kāda aita es biju, iedomājoties, ka viss ies kā pa diedziņu! Manas šaubas pagaidām ir intuīcijas līmenī, taču uzmācīgas kā odu bari Pleskavas purvos, kuru asiņainos kodienus bijām izbaudījuši, braucot uz manu alma mater augustā.
Domās skanēja brīdinoša iekšējā monologa vārdi: “Var neattaisnoties šī labprātīgā atšķirtība. Kas tā par ģimeni – viens Rīgā, otrs Pēterburgā, bērns pie vecvecākiem? Vai zaudējums būs ieguvuma vērts? Laulības krīzi bez jebkādiem pierādījumiem es jūtu virmojam gaisā un ar aizdomu nastu plecos ierodos kopmītnēs. Es zinu, ka pat metāls nogurst, ja ir pārmērīgi noslogots un nereti salūst gabalos. Bet vai es sev nesolīju visas aizdomas nolikt malā? Es pati atteicos no perētājas vistas lomas. Tagad ir jābūt reālistei un jāpadomā, varbūt vainīga ir tikai pārpūlētā nervu sistēma? Tā prasa mazu lutināšanu. To sapratusi, es arī nolemju sevi palutināt.
Bieži eju uz teātri “Tālās zvaigznes gaisma”, “Stāsts par izglābto mīlu,” “Taņa”, “Dievišķā komēdija”… Spēlē izcili aktieri, kas ar lugas vārdiem griež manas domas pareizā virziena. Kopā ar Viku eju uz ledus baletu, Edītes Pjehas koncertu. Viņa ir savas slavas zenītā, un liriskās dziesmas vārdi ārstē manu apjukušo sirdi un varbūt greizo domāšanu. Arī Alisei Freindlihai pieder manas simpātijas. Arī kinoteātros noskatos “Karu un mieru”, “Spartaku”, “Mīluli no Jaunorleānas”, “Trīs musketierus”. Tik daudz redzēt kā šinī semestrī man neizdodas vēlākajos kursos. Ermitāžā tagad pavadu garas stundas un uzsūcu dvēselē mākslu un jūtos atkal uzlādēta.
