Tās īpaši pētīs Poļina Ivanovna un izdarīs secinājumus.
24.
Tās īpaši pētīs Poļina Ivanovna un izdarīs secinājumus. Kad esmu slimības vēsturu tūkstošus pāršķirojusi, pasniedzēja mani mudina referēt par saviem pētījumiem studentu zinātniskajā konferencē. Mani secinājumi ir ļoti vienkārši: toreiz, simts gadus atpakaļ, kad cēla Pēterburgā Īzaka katedrāli un jau bija uzcelta Ziemas pils ar Triumfa arku, un Pils laukumā jau stāvēja Aleksandra stabs ar eņģeļa figūru spicē, kuru pacēla vertikālā stāvoklī tūkstotis strādnieku ar vienkāršu mehānismu palīdzību, petrogradieši slimoja ar smagām plaušu slimībām, bieži no plaušu kaitēm mira, un ārsti varēja palīdzēt, tikai ievadot injekcijās sirds līdzekli – kamparu. To nozīmēja lielās devās, līdz desmit kubiem reizē. Drudža mazināšanai lietoja aukstus apliekamos, dažādas tējas. Nodemonstrēju no arhīvā atrastā dažas slimības vēstures kā pierādījumu teiktajam. Nobeigumā atzīmēju, ka sūrais šīs pilsētas cēlāju liktenis veicināja arī daudzās plaušu slimības, kaut arī toreiz ārsts un žēlsirdīgās māsas centās palīdzēt savu iespēju robežās. Cenšos, lai klausītāji nesnaustu un mana pirmā uzstāšanās neizgāztos. Rūpīgi ievākotās lapiņas ar maniem secinājumiem nododu propedētikas katedrā. Varbūt vēl kāds tur ieskatīsies? Par paveikto semestra beigās saņemu automātisko ieskaiti.
Nenožēloju pagrabā pavadīto laiku. Nebūtu šī mana darba, nebūtu arī iespējas apciemot Poļinas Ivanovnas ģimeni, un es nezinātu, cik vienkārši dzīvo augstskolas mācību spēki. Kopš šīs pazīšanās zinu, ka patiesa inteliģence ir vienkārša un arī studentiem pieietama vismaz tur, kur mācījāmies mēs – latviešu nacionālie kadri, nākamie bērnu ārsti. Ļoti gaišas atmiņas paliek arī par redzēto bērnunamā. Kad Ļudai un Kahtanam rodas mantinieks – meitiņa Nadja – nav cita varianta, kā līdz triju gadu vecumam uzticēt bērnu šai iestādei. Es nejūtu biedinājuma pieskaņu iestādes nosaukumā. Māte var bērnu apmeklēt, kad tikai vēlas. Te aug daudzi studentu bērni. Personāls un arī auklītes saprotas ar vecākiem, un pat es, uzdevusies par bērna krustmāti, varu reizēm Nadju paucināt. Protams, bērnunams nav ideāls variants, taču aukli mājās ne katrs var atļauties. Tā vietā, lai zīdaini vazātu pa pilsētas transportu uz tā sauktajām “silītēm”, te bērnam ir pastāvīga māja un vecākiem ieeja nav aizliegta. Vēlāk uzzinām, ka šis bērnunams ir mūsu mācību bāze, kur apgūstam vesela bērna attīstības likumsakarības, barošanu un dažādus noslēpumus, kā iemantot bērna uzticēšanos.
Nu mēs redzam, ka mūsu Ludmilas Nadja atbilst visiem vesela bērna parametriem. Dienās viņa būs īsta skaistule, tāpat kā māte. Arī tēva gēni devuši savu – tumšāku ādas krāsu nekā eiropiešiem. Meitenei ir gaiši mati un zaļas acis. Viņa ļaujas sevi burzīt, mērīt un pētīt kā īsta modele. Blakus ir mamma, pie kuras paglābties. Mazulīte kļūst par visas mūsu grupas mīluli, bet Ludmilas laulību laiks pamazām tuvojas beigām. Es, būdama tuvākā draudzene, nesaprotu, vai arābam Ļuda ir vajadzīga tikai kā sieviete, vai viņš ir spējīgs uz ko lielāku. Vaicāta par to, draudzene izvairīgi atbild, ka to viņa pati vairs nesaprot: “Esmu ar viņu saradusi, viņš mīl bērnu. Tikai tagad es saprotu, ko esmu savārījusi… Kas notiks, kad Kahtans beigs institūtu un aizbrauks, ir neziņas miglā tīts…Te tev nu bija, studentu laulības ar garantijas laiku trīs gadi!” Man liekas, ka kaut kas nepatīkams jau vīd gaisā. Kahtans ir patoloģiski greizsirdīgs. Varbūt tas liecina par Allaha dēla jūtu patiesumu?
