Tā katru gadu Zeme griežas ap sauli ar noteiktu ātrumu – pavasaris, vasara, rudens, ziema – un atkal cits jaunais gads.
28.
Tā katru gadu Zeme griežas ap sauli ar noteiktu ātrumu – pavasaris, vasara, rudens, ziema – un atkal cits jaunais gads. Tā aiziet arī mums dotais laiks… Pēc mirkļa kāds sāk klaudzināt pie mūsu istabiņas durvīm, dauzās arvien skaļāk, uzstājīgāk: “Es zinu, ka tu tur esi! Atver, lūdzu!” Izmisīgi sauc musketieris no karnevāla.
“Ej ellē!” pie sevis nočukstu. Es negribu nevienu, nekādas tukšas izskaidrošanās. Es nevienam neko neesmu parādā, es nevienam neko neesmu solījusi. Man derdzas visi un viss. Derdzas šis Jaungads, nolādētās kopmītnes, mana stulbā iedomība panākt dzīvē savu. Es pat sev derdzos! Vai es par daudz nebiju iedomājusies? Vai es tagad esmu tā pati, kas sākot studijas tik tālu no mājām? Viss mainās, pat akmens gadu gaitā pārmainās. Mainās domāšana, citāda kļūst mūsu garīgo vērtību skala, un neviens nav pierādījis, ka uz slikto pusi. Varbūt arī mūsu morālās tīrības latiņa ceļas uz augšu, nevis grimst kādu pēkšņu iegribu purvā.
“Atver! Es izgāzīšu durvis!” nu jau balss ārpusē rēc. Atraidītais kavalieris vēl nav nomierinājies.
“Pamēģini gan! Spēks ir, prātu nevajag,” es pie sevis spriežu. “Durvis es nevēršu, un tu caur atslēgas caurumu neielīdīsi. Kopmītņu durvis ir norūdītas un nevienas izlauztas nemana.”
Pēc laiciņa, vēl paklaudzinājis un laikam pamazām nomierinājies, musketieris atstājas. Šis cietoksnis paliek neieņemts. Apsēžos pie mūsu daudz pieredzējušā galda un uzrakstu uz mājām vīram vislabāko un visdzejiskāko vēstuli, kādu jebkad esmu rakstījusi – gandrīz kā dzeju. Manas emocijas ir izrāvušās no dvēseles spīlēm. Laiks iet, un tas pagaidām ir ūdens uz mūsu dzirnavām. Kā man gribas jau pirmajā janvārī aizbraukt uz mājām kaut uz vienu dienu, kaut vienu stundu! Bet tāpat, kā saka, ka nav iespējams grauzt savus elkoņus, bez pārdabiskiem spēkiem tas šoreiz nav iespējams. Uz spēles tad būtu likts viss – ieskaites, eksāmeni. Šoreiz – nē! Es pieņemu, ka manas kājas ir pielīmētas pie zemes, uz kuras stāvu pašreiz. Tikai mans gars var sapnī pabūt mājās. Kad no Jaungada sagaidīšanas pārnāk istabiņas biedrenes, esmu jau savā gultā un atslēgusies no visiem kopmītnes trokšņiem. Tiešām ir jāprot, kad vējš brāžas un grib visu aizraut pa gaisu, ieķerties kaut vai durvju stenderēs un palikt uz vietas.
