Kā es rītā justos, ja pamostos svešā dzīvoklī un būtu rīkojusies pret saviem principiem?
29.
Kā es rītā justos, ja pamostos svešā dzīvoklī un būtu rīkojusies pret saviem principiem? Agri no rīta eju uz centrālo sarunu vietu un apsveicu savējos jaunajā gadā, un ticu, ka arī Rīgā vīrs nav pamodies ar citu sievieti pie sāniem. Galvenais, lai tam noticu, un tad viss ir kārtībā.
12. Lāpa, kas jāaizdedzina Pienāk astotais mācību semestris, un jūtos kā īstena ļeņingradiete: krustām šķērsām esmu izbraukājusi gandrīz visus pilsētas rajonus, iepazinusi lielos veikalus. Karte, ko agrāk nēsāju somā, lai spētu orientēties lielpilsētas ielu labirintos, vairs tikpat kā nav vajadzīga. Esmu iepazinusi daudzās piepilsētas kultūrvēsturiskās vietas: Pavlovsku, Puškinu, Repino Zeļenogorsku. Skaistums neaptverams! Īpašas attiecības man ir ar Pēterhofu, jo te savā jaunības rītausmā, vienu vasaru kungiem kalpojot, uzturējusies mana vecmāmiņa – Sīļu māte, lielā manas meitiņas aukle, kamēr es mācos. Tā gribējās, lai arī viņa vēl reizi apmeklē šo pasaku valsti zemes virsū, taču šī mana vēlēšanās nepiepildās. Tālāk par savu sētu vecāmāte vairs nekāro.
Pa šiem četriem Pēterburgas gadiem daudz baudīts no brīnišķīgajām pilsētas kultūras akām. Piesaista teiksmainās vietas: Vasaras dārzs ar Pētera Pirmā namiņu un vectētiņa Krilova pieminekli. Te ik uz soļa antīko statuju klātbūtnē var atpūsties, domāt vai arī nedarīt neko un tikai skatīties uz zeltaini balto dārza vārtu pinumu. Te aizmirstas visas nedienas. Vismaz tādu iespaidu uz mani atstāja šī neaizmirstamā vieta. Ja tomēr vēl sirds nav mierīga, tad vajag tikai pāriet pār Marsa laukumu, bagātīgāko pilsētas puķu dārzu, kura centrā pie mūžīgās uguns atdusas vīri, kas piedalījušies lielajās revolūcijas cīņās, papildinot iepriekšējo laukuma vēsturi, par kuru ekskursantiem stāsta mazāk un izvairīgi.
