Jau to uzzinot vien pārņem satraukums. Viens ir lasīt grāmatā, kā notiek bērna dzimšana, pavisam kas cits redzēt dabā un vadīt šo Dieva nolemto procesu, līdz kuram mūs pasniedzēja ir mērķtiecīgi vadījusi un arī nesekmīgas atzīmes nav žēlojusi.
31.
Jau to uzzinot vien pārņem satraukums. Viens ir lasīt grāmatā, kā notiek bērna dzimšana, pavisam kas cits redzēt dabā un vadīt šo Dieva nolemto procesu, līdz kuram mūs pasniedzēja ir mērķtiecīgi vadījusi un arī nesekmīgas atzīmes nav žēlojusi. Četri un pieci var nopelnīt tikai perfekti zinot visu no sākuma līdz beigām. Es atkal jūtos kā laimes bērns, jo manā zinību bagāžā ir sanitāra praksē piedzīvotais. Un tomēr es nejūtos droša, kad jāstiepj pretī rokas tam dzīvajam kamoliņam – bērnam – kas laužas lielajā pasaulē. Ļeņingradas dzemdību namos sāk lietot jaunu atsāpināšanas metodi – dzemdētājai veic tā saukto epidurālo anestēziju – ievada noteiktā mugurkaula smadzeņu līmenī atsāpinošu vielu. Studentus iesaista šī modernā bezsāpju procesa pētīšanā. Arī es izdaru šos vērojumus simts dzemdētājām un jūtos atkal lepna, jo reizēm dažas sieviņas nosauc mani par dakteri. Cik salds liekas šis vārds, kuram līdzi nāk liela atbildība! Beidzot mēs drīkstam dziedāt mūsu institūta studentu dziesmu, kuras piedziedājumu varētu tulkot šādi:
Par dzīvi tu atbildi vienmēr,
Un ceļš tas viegls, ne gluds,
Tik turies, dakteri, lai dūša stingra,
Lai netrīc roka, kad notrīc sirds!
Nu mēs saņemam arī Pediatrijas institūta nozīmīti. Tāpat kā vidusskolas pēdējā klasē notiek žetonu vakari, arī mūs ievada pēdējā taisnē. Kā saka, suns nu ir pārkāpts, bet vēl palikusi aste, un izrādās, tas nav tik vienkārši, jo aste ir kupla. Varbūt pat vēl grūtāk ir pārkāpt suņa asti nekā pašu suni. Jāizvēlas, kādai medicīnas specialitātei pievērst vislielāko uzmanību, jo aptvert visu ir neiespējami. Es zinu, ka nekad nebūšu ķirurģe vai ausu – kakla – deguna slimību speciāliste. Nekad nevarētu savu dzīvi saistīt ar ādas slimībām, nemaz nerunājot par tādām nozarēm, kuras pat neuzdrīkstos pieminēt, kur dūšai jābūt kā mietam, un man tādas dūšas nav.
Stāvēt pie mirstoša bērna gultiņas, redzēt vecāku izmisumu un dzirdēt ārstam adresētus pārmetumus arī tad, ja viss izdarīts pareizi, kā saka latīniski – lege artis. Nē! Arī to es nevarēšu! Vai vispār es neesmu par daudz uzņēmusies? Jo vairāk es mācos un uzzinu, jo vairāk mani pārņem nedrošība.
