Institūta mācību priekšmeti liekas kā vienaldzības miglā mērcēti, uz tiem eju kā automāts.
34.
Institūta mācību priekšmeti liekas kā vienaldzības miglā mērcēti, uz tiem eju kā automāts. Negribas neko! Latviešu studenti, pamanījuši manas jaunās rūpes, var izteikt tikai līdzjūtību, kamēr grupas biedri uzskata, ka man ir īpaši veicies, tā esot laba tālākās karjeras iespēja. Krievi nesaprot, ka mūsu dzimtene nav tā lielā un plašā, par kuru viņi tik labprāt dzied. Mana bezizejas situācija ir tikai mana rūpe. Tas nekas, ka bērni mācīsies ik pa brīdim citā skolā un visa manta čemodānos. To visu ir piedzīvojusi mana istabas biedrene Žeņa, kas pat nevar saskaitīt, cik vietās ģimene dzīvojusi un kurās skolās mācījusies. Viņa saka: “Interesanta dzīve!”
Es tā nevarēšu. Manai ģimenei uzliktais pārbaudījums ir svina smags. Sāku iepazīt bezmiegu. Vakaros riju miega tabletes un no rīta ar smagu galvu eju uz mācībām. Manas ģimenes sargeņģelis ir no mums novērsies. Vēlā rudenī vīrs aizbrauc uz nenoteiktu laiku uz “sboriem,” jeb mācībām mežā. Ne adreses, ne vietas, kur satikt, tikai kaut kāds numurs. Saņemu pa pesimisma pilnai vēstulītei, kur galvenais moto: “Ir jau labi, dzer tik šņabi!”
Piektā kursa smagākais mācību priekšmets ir tiesu medicīnas ekspertīze. Mācāmies par vardarbīgas nāves cēloņiem, viss jāredz ar savu aci, izdarot sekcijas mirušajiem. Arī tas ir smagi. Vienīgi mūsu Anatolijs te jūtas kā zivs ūdenī. Viņš visu uztver bez emocijām. Man liekas, ka gumijas priekšauts un citi atribūti, kurus nenosaukšu viņam pat piestāv. Viss bez emocijām. Brīnišķīgs ir pasniedzējs – profesors, katedras vadītājs. Liekas, viņš pat mīl savus mirušos pacientus. Lekcijas ir saturīgas un konkrētas. Viņa vadībā apmeklējam pat Kunstkameru, kur tagad Antropoloģijas un etnogrāfijas muzejs. Lielās cilvēcības vadīti veram arī morga durvis. Tā ir vesela mirušo valstība. Nu redzam, ka nav nemaz tik mierīgi šinī astoņu miljonu pilsētā. Ir slepkavības, izvarošanas, ļaunu slimību pieveiktie jaunos gados. Nemūžam neaizmirsīšu zēnu, kas bija pakāries savā pionieru kaklautā tāpēc, ka skolā viņam bija atrastas galvas utis, par ko nokaunināts. No šī brīža sapratu, ka bērni var būt neaprēķināmi un viņu dvēsele ir tik viegli ievainojama. Pārdzīvojumu nasta šinī ciklā ir tik psiholoģiski smaga.
