Arī no vīra ne ziņas, ne miņas. Bija jau paredzams, ka viņa daļai būt Rīgā lemts tikai uz īsu laiku.
38.
Arī no vīra ne ziņas, ne miņas. Bija jau paredzams, ka viņa daļai būt Rīgā lemts tikai uz īsu laiku. Saņemu telegrammu, ka adrese ar jauno dienesta vietu sekos. Baiļojos un ceru, ka tas nebūs aiz Polārā loka. “Mieru! Tikai mieru!” es sevi suģestēju. Gluži ciešami nokārtoju sesiju, un mani dekanātā atlaiž uz valsts praksi pēc manas dzīvesvietas. Kur ir mana dzīvesvieta? Izrādās, ka Paplakā, kara pilsētiņā Liepājas rajonā. Meklēju kartē, jo tur es nekad neesmu bijusi. Paplaka ir mazs punktiņš blakus Priekulei, Vaiņodei, bet iepriekšējā dzelzceļa stacija pirms Vaiņodes, kur man nav jāizkāpj braucot ar Mažeiķu vilcienu uz jauno dzīvesvietu, ir Elkuzeme. Tā man savu atrašanās vietu apraksta vīrs. Ak, Elkuzeme! Kaut man tevi nebūtu jāredz! Kaut es pamostos kā no ļauna sapņa savā dzīvoklī vai vecāku mājās! Taču tā nenotiek.
Pēc Elkuzemes stacijas un īsa vilciena ieskrējiena melnā nakts tumsā sasniedzu Vaiņodi. Mani uz perona sagaida vīrs. Gandrīz nepazīstu, jo bārdainu savu dzīvesdraugu vēl neesmu redzējusi. Bārda patīkami bužina manus vaigus, un asara, kas tur iekrīt no maniem acu kaktiņiem, varbūt viņam nav sajūtama. Kopš dienvidu ceļojuma neesam tikušies. Ar armijas automašīnu “gaziku ” sasniedzam jauno dzīvesvietu. Vīram vēl nav dzīvokļa, tikai nemīlīga istaba virsnieku tā viesnīcā. Jūtamies tik nožēlojami, kā vēl nekad. Lai cik pieticīgi mēs arī būtu, šāda sadzīve jau otrā dienā liekas neciešama. Pēc pāris mēnešiem, kad es atkal būšu Pēterburgā, vīram sola dzīvokli, veselas trīs istabas. Būs miteklis vēl vienam armijas bērnu ārstam, pulka ārstam un viņu bērniem. Varbūt dažiem tā liekas laba perspektīva. Vieta nav slikta, netālu Liepāja, uz Skodu Lietuvā var braukt lētas zosis uz Mārtiņiem pirkt. Nav jau te pasaules gals, bet Latvijas un Lietuvas pierobeža.
Paplakā dzirdu tikai krievu valodu. Tikai viena virsnieku ģimene ir latvieši, kas te dzīvo jau labu laiku. Pie tās arī turos, kamēr vīrs medpunktā ārstē karavīru noberztās kājas, ved nopietnāk slimos uz lazareti un “ņem provi” ēdnīcā. Respektīvi, pēc uztura nobaudīšanas sniedz rakstisku atļauju ēdienu kā nekaitīgu izsniegt dienestā esošajiem. Palikt te ilgāk par pāris nedēļām nespēju.
Braucu atkal uz savu dzimto pusi. Tikai te jūtos mājās – vecāku atbalstīta. Meita ir sajūsmā, ka gaidu brālīti, un mēs par to daudz runājam. Sagādāju pēdējam studiju cēlienam piemērotu apģērbu, izeju valsts praksi sava rajona slimnīcā, gandrīz dziedot internacionālus vārdus: “šī būs pēdējā kauja, kas ar uzvaru nāks”, pirmajā septembrī ierodos savā kaujas laukā. Bērns manā ķermenī ne kopjams, ne mazgājams, dabas māte visu dara pati pēc saviem likumiem. Ar profesionālajām zināšanām, izprotot šos likumus, daru ko varu – pareizi ēdu, daudz kustos, esmu akurāti ģērbusies un frizējusies.
“Skaista grūtniece!” saka manas istabas biedrenes.
“Tu esi atplaukusi!” spriež grupas biedri. Garīgi jūtos mierīga, jo nu daru lielo sievietes darbu, un grūtniecība nav slimība.
“Kā tu to vari? Es sajuktu prātā! Tu taču esi pilnīgi apsēsta!” atklātības uzplūdos vaimanā Vika. Arī viņa gatavojas iestūrēt laulības ostā. Draudzeni noskatījis Kara medicīnas akadēmijas students. Vika ilgi šaubās – mīl vai nemīl vīrieti, kurš sakās Viku mīlam. Katrai no mums savas rūpes. Draudzene grib palikt Ļeņingradā un saka jāvārdu. Laulības ir laimes spēle. Kā dziesmā dzied: “Uz laimi visi cer, kas spēlē, bet vienmēr laimēt tas nav ļauts…”
