Ar lielu atvieglojumu uzelpoju, kad sākas dzemdību sāpes, tātad drīz viss atrisināsies.
44.
Ar lielu atvieglojumu uzelpoju, kad sākas dzemdību sāpes, tātad drīz viss atrisināsies. Taču starp manām dzemdībām ir deviņi gadi, pašai arī nav pirmā jaunība, un nekas nenotiek tik ātri. Divdesmit divas stundas es ciešu spītīgā pacietībā, kā jau savā dzīvē radusi, kamēr ieraugu savu bērnu. Man par pārsteigumu tas nav nekāds Jānītis, bet meitiņa, kas sver trīs kilogramus un trīssimt gramus. Tas nemaz nav tik slikti, ņemot vērā manu trauksmes pilno dzīvi. Viņa man liekas tik mīļa, tik skaista, un nu es zinu, kas ir sievietes svētlaime. Jauns rīts atnāk ar padarītu darbu. Nerēķinot dažas sīkas komplikācijas, viss ir ritējis tā, kā to apraksta mācību grāmatā.
Pēc nedēļas ceļojam uz Paplaku trijatā. Lielā meita, māsu apskatījusi, tikai nosaka: “Bērns kā bērns, tikai maza gan.”
Viņa zina, ka pēc pāris mēnešiem, kad braukšu atpakaļ un mācībām, māsiņa būs ar viņu kopā, kamēr es jūnijā sasniegšu savu mērķi. Tāda savāda ģimene mēs esam – katram savas gaitas un savi uzdevumi. Ir tikai cerības, ka beidzot viss būs kā cilvēkiem: kopīga dzīves platība, ikdienas gaitu saskaņa un vienādi dzīves vērtību kritēriji. Man šobrīd pat neienāk prātā, ka varētu būt arī citādi un ne viss būs tik gludi kā izsapņots.
Vai tiešām pēc diviem mēnešiem man pietiks spēka kā kādai dzeguzei pamest savu bērnu? Šaustu sevi ar dažādiem pārmetumiem: “Kā tu tā vari? Tu nu gan neesi nekāda māte! Kur ir tavas mātes jūtas? Normāla sieviete tā gan nespētu!” Taču es atrodu arī attaisnojumu savam lēmumam par katru cenu atgriezties Ļeņingradā uz pēdējo, divpadsmito, semestri: “Es taču nepametīšu bērnu svešā vietā. Viņai pie maniem vecākiem būs labi, un mīlestības arī netrūks. Mamma ir vēl spēka gados, un tikai mazbērniņa dēļ aiziet pensijā. Viņa ir pārliecināta, ka tiks galā. Par aukļiem vēl noderēs arī abi mani brāļi – divdesmit un septiņpadsmit gadus veci jaunekļi. Ne mīlestības, ne uzmanības mūsu bērniem netrūkst.”
Vīram te atliek pieņemt tikai to, ko esmu nolēmusi, jo viņš ir dienestā un par viņa dzīvi viss ir skaidrs – jādienē līdz pensijai. Te nekādi grozījumi nav gaidāmi. Tomēr – nē, vīrs kaut ko savās domās “perina,” jo izeju varot atrast vienmēr, tikai labi jāmeklējot. Palicis sava trīsistabu dzīvokļa plašumā, viņš solās to arī darīt, tas ir, meklēt izeju no šī armijas labirinta.
