Katrai dienai gatavojos kā ieskaitei. Skolēnu apskates neatbrīvo no kārtējiem darbiem.
49.
Katrai dienai gatavojos kā ieskaitei. Skolēnu apskates neatbrīvo no kārtējiem darbiem. Ar kolhoza transportu kompānijā ar bērnu māsu apmeklējam mazuļus mājās, dodam padomus, veicam potēšanu. Pildām Veselības ministrijas izstrādāto reglamentu. Pārsvarā lielu notikumu nav: nopietni slimos sūtu uz bērnu nodaļu rajona slimnīcā, viegli slimos ārstēju mājās. Bieži ķeros pie grāmatām, pārbaudu savas zināšanas un izglītojos, baiļojos, ka tikai kaut kas neatgadās. Nevar jau būt, ka jaunizceptā bērnu ārsta ikdiena ritēs tik gludi.
Un tā arī nav. Kādu rītu saņemu ziņu, ka mūsu mazgadīgajai māmiņai Ojārai nomiris zīdainis. Kādas šausmas! Mans pienākums ir visu noskaidrot, nosūtīt mirušo ķermenīti uz sekciju, ziņot milicijai. Mana vaina te ir tikai tā, ka bērns jau laikus netika mātei atņemts. Tagad šis gadījums ir manas ugunskristības. Pirmā saskare ar mirušu bērnu. Kā es to izturēšu? Traucos uz notikuma vietu, it kā tur vēl kaut ko varētu glābt. “Māmiņa” izrādās absolūti mierīga. Varbūt tā ir bēdu izpausme? Nevienas asaras, nekādu emociju. Kad bērns šorīt nav modies, paskatījusies ratiņos, pudelīte bijusi pie mutītes. Vēlāk piegājusi vēlreiz, tad sapratusi, ka miris. Aiztikusi vai cēlusi no ratiņiem ārā neesot.
“Kad tu to pudelīti bērnam piestutēji?” prasu.
“Nezinu, laikam vakarā. Kā tas varēja gadīties?” Ojāra mierīgi runā. Tas man uzdzen dusmas. Bērniņš nekopts, nemīlēts, bijis tikai jaunuvei par nastu. Gan jau pēc laiciņa būs atkal cits.
“Bērns noteikti ir aizrijies. Vai tad neklepoja?” izvaicāju.
“Es nebiju mājās.” Beidzot nāk atzīšanās. “Kad pārnācu, neskatījos. Aizgāju gulēt. Domāju – labi, ka guļ…”
Ko te vairs teikt? Es pārdzīvoju vairāk nekā māte. Vai te varēja klāt izstāvēt? Ko līdz tā piebraukšana, tās patronāžas, tās pamācības? Tas viss kaķiem! Vēl ilgi nevaru nomierināties. Pat naktī redzu murgainus, ar šo notikumu saistītus sapņus. Ja vēl kaut kas tāds gadīsies, baidos, ka manas emocijas būs vēl sliktākas. Tā var sajukt prātā! Tomēr darbā jāizliekas, ka tas nav nekas sevišķs, ka nesaskaros pirmo reizi ar bērna nāvi.
Rakstu rajona galvenajam ārstam un rajona pediatram paskaidrojumu un taisnojos, it kā es tur būtu vainīga. Varbūt man izteiks rājienu? Rajona medicīnas darbinieku konferencē atkal analizē notikumu, tā sakot, citiem par biedinājumu. Iztieku bez administratīvā soda. Kolēģi arī nesaskata manu vainu. Notikums pamazām aizmirstas, nogrimstot atmiņā.
Dzīve droši vien gatavo jaunus pārbaudījumus. Kad kolēģa atkal nav darbā, nākas iegriezties arī slimnīcas pieaugušo palātās. Kādā pēcpusdienā dežūrmāsa aicina pie mirēja – Zivtiņa. Varbūt vēl varot ko līdzēt? Apskatu slimības vēsturi. Diagnoze – bronhiālā astma. Viņš ir septiņdesmit gadus vecs. Slimojis vismaz divdesmit gadus, jau nedēļu ir liela aizdusa. Eju, jo jāiet.
Tēlot gudro ārstu te nepienākas. Trīsvietīgajā palātā slimnieks ir viens, uzbudināts, zili melns, pietūkušām kakla vēnām. Mani ieraudzījis, laikam pēdējiem spēkiem pieraušas sēdus. Kad cenšos pielikt pie krūtīm fonendoskopu, kaut kāda spēka sviests, Zivtiņš uzlec kājās, ieķeras halātā un sagrābj manu kaklu. Kaut kam tādam neesmu gatavojusies. Kliedzu māsai, lai nāk, jo pati nespēju atbrīvoties no krampjainā tvēriena. Māsa nepaspēj neko palīdzēt, tad slimnieks atslābst, atkrīt, vēl daži gārdzoši gaisa tvērieni… Esmu bijusi tikai nāves agonijas lieciniece. Varbūt otrā dienā kolēģis man pārmetīs, ka esmu iemaisījusies ne savā kompetencē? Jāieraksta vismaz slimības vēsturē mūžībā aiziešanas fakts.
Apsēžos pie daktera galda un apjēdzu, ka profesionāli spēju izteikties tikai krievu mēlē. Jau tā mani uzskata par puskrievieti, kaut gan medicīnas dokumenti gan no rajona, gan no Rīgas Veselības ministrijas rakstīti krievu valodā. Izrādās, ka kolēģa “slimības” dēļ es rakstu Zivtiņa pēdējo dokumentu – miršanas apliecību. Konsultējos ar terapijas nodaļas vadītāju par diagnozi. Laikam jau tieku uztverta kā pēdējā nejēga. Es gan neliedzos, ka šādu dokumentu rakstu pirmo reizi mūžā. Daudz ko nākas manā ārsta praksē darīt pirmo reizi, un šī nav vienīgā diena.
Kādu dienu pirmo reizi kļūstu par slimnīcas galveno ārstu. Kolēģis ir atradis darbu citur, un mēs bez naida šķiramies. Melotu, ja teiktu, ka neko no viņa neesmu mācījusies. Gudrības viņam netrūka, tikai alkohola dēmons traucēja tai izpausties. Paliek viņam gan ciemā, gan darbā draugi, kuri pirmajā laikā pie izdevības met sprunguļus manos vājajos iestādes vadītāja un ārsta prasmes riteņos.
