Lieliska humora izjūta Zigurdam ir iedzimta: pus pa jokam, pus pa nopietnam viņš uzrunā gan sirmgalvi, gan mazu bērniņu, un viņi atsmaida savā dvēseles labvēlībā.
55.
Lieliska humora izjūta Zigurdam ir iedzimta: pus pa jokam, pus pa nopietnam viņš uzrunā gan sirmgalvi, gan mazu bērniņu, un viņi atsmaida savā dvēseles labvēlībā. Tā kā cilvēki skatās uz saviem feldšeriem, tā skatās uz svētajiem. Ciema mednieki lepojas ar Zigurdu medībās, pašdarbnieki sagaida aizkavējušos mediķi ar sajūsmu. Uzreiz vīru ansamblī balsis skan mundrāk. Mājas viesībās pirmie viesi vienmēr ir savi dakteri. Ne katru tā iemīl! Domāju, analizēju un apskaužu. Arī abu ārējais veidols ir simpātisks: Zigurds drukns, tumšmatains, vidēja auguma, vīrišķīgs. Maija trausla, akurāta un glīta sieviete, darbā izpildīga. Lai sarakstītu visus dienā padarītos darbus, bieži vēlās vakara stundās Maija kārto dokumentus, jo viņai visam jābūt uz pieci. Mediķa misija ir viņas sūtība. Pret mani, jaunu ārstu, iesācēju, abi izturas ar cieņu, lietišķi, un man nerodas nekāda nepatika viņu valstībā strādāt paredzēto darbu: pieņemšanās fluorogrāfa izbraukumos, donoru dienās, mazo bērnu apskatēs. Mediķu ikdienā nākas kopā strādāt kritiskās situācijās: cenšamies atdzīvināt noslīkušu bērnu, mājas apmeklējumos pie viena otra akūta slimnieka, taču vienmēr paliek iespaids, ka Zigurds un Maija ir galvenie. Neatkarīgi no iznākuma, liela viņus. Mēs paliekam slavas ēnā, un neko tur nevar darīt: slavenības ir un paliek slavenības. Ja autoritāte iegūta, tā ir kā mūris un kalpo ilgi un nesatricināmi.
4. Plaša profila lauku idiots?
Laikam ejot, pilnveidojas arī manas iemaņas. Ir slimības, kuras atpazīstu, tikai aci vien uzmetot. Pamazām izstrādājas darba stereotipi. Retāk jāskatās recepšu grāmatiņā, devas daudziem medikamentiem esmu ielāgojusi. Retāk cilāju biezos monogrāfiju un rokasgrāmatu sējumus. Radusies jau neliela pašpārliecība. Vairs nepamirst kājas, skrienot uz nelaimes vietu. Viss notiek jau ar vēsāku galvu. Tomēr sevi taupīt es neprotu, dienas garums aizvien liekas par īsu, un arī pēc oficiālā darba beigām mani pienākumi pret pacientiem nav beigušies. Daudzi tikai vēlā vakarā pamana slimo bērnu. Vakara un nakts izsaukumi ir ļaunākais, kas var būt. Ja dažas naktis izsaukumi nav bijuši, jau zinu – drīz kaut kas notiks. Tā arī ir likumsakarība. Ja ilgi viss ir mierīgi, tad tieši proporcionāli miera periodam briest trauksmaini notikumi.
Man ir dzīvē ļoti laimējies, jo vīrs uz katru nopietnu nakts izsaukumu brauc kopā ar mani. Tas dod drošības sajūtu. Ko es iesāktu, ja viņš būtu citas profesijas cilvēks? Kurš ciestu tādu nakstputnu un nervu kamolu? Tagad viss ir citādi: “Braucam!” un viss. Vīrā mazāk virmo emocijas, viņam ir drošāka roka un vēsāka galva. Tāds tandēms man ir ļoti pa prātam, jo bieži pat fiziski vienam nav iespējams sniegt vajadzīgo palīdzību.
Dramatisku notikumu ir papilnam. Vienu laiku ir vesela epidēmija ar bērniem, medikamentu ēdājiem. Krāsainās dražejas ir tik kārdinošas, un bieži vien notikušo vecāki pamana vēlu. Tomēr mūsu ciemā visi tiek izglābti. Kuņģīšu skalošana, mākslīgā elpināšana no mutes mutē, injekcijas, ātro palīdzību gaidot, un laimīga nopūta, kad esam cietušo nodevuši tālāk drošās rokās. Sargeņģelis mums bieži ir stāvējis klāt. Ja nebūtu šīs sadarbības ar rajona speciālistiem, es lauku ārsta darbu noteikti pamestu, taču, tā kā ir šī drošā saikne, viss notiek un turpinās. Mēs esam tikai pirmajās medicīnas frontes līnijās, aiz mums stāv gudrākie, varošākie un labāk ekipētie. Pirmajos darba gados šī pleca sajūta ir īpaši svarīga. Kas tad mēs te laukos esam? Kas te tāds pievilcīgs ir, lai paliktu šeit uz mūžīgiem laikiem? Kāpēc nevaram pēc nokalpotajiem trīs gadiem apgūt kādu šaurāku, mazāk traumējošu specialitāti? Bet – nē! Manas kājas te, savā pusē, ir kā zemē ieaugušas, un mēs paliekam. Tagad es sevi dusmās reizēm apsaukāju par plaša profila lauku idiotu. Pēc tādas pašapsaukāšanās kļūst labāk, un plecos uzveltā nasta liekas vieglāka. Varbūt savu pacientu un kolēģu acīs mēs tādi arī izskatāmies? Daudzi jau domā – cik ārsti labi dzīvo, cik viņi lepni un bagāti! Taču mēs savu amata fraku cenšamies ciešāk aizpogāt, lai jau nepamana patiesos, pavisam necilos jaukumus. Pat honorāri laukos ir ne tik ierasta un izplatīta lieta, un ne tik bieži kādu zilu piecīti vai sarkanu desmit rubļu zīmi pateicīgs pacients iestūķē ārsta kabatā. Lai mūsu centību novērtētu ar lielāku naudas zīmi, tur ir krietni daudz jāstrādā, un oficiāli jau ārstam neko dot nepienākas, un ņemt no pacienta esot neētiski. Paldies Dievam, jau Staļina tēvs ir teicis, ka labs ārsts pats sevi pabaros, bet sliktus ārstus, tātad tādus, kas neņem, nevajag nevienam, un katrs jau spriež pēc savas samaitātības pakāpes.
