Romāns turpinājumos. 58. Bieži jau laukos nemaz cita darba nav. Ja ferma ir jaunbūvēta un plaša ar daudziem simtiem lopu, tad tas jau ir vesels uzņēmums ar savu kolektīvu, darba ritmu un tradīcijām.
Romāns turpinājumos
58.
Bieži jau laukos nemaz cita darba nav. Ja ferma ir jaunbūvēta un plaša ar daudziem simtiem lopu, tad tas jau ir vesels uzņēmums ar savu kolektīvu, darba ritmu un tradīcijām. Apgūstot tā saukto sanitāro minimumu, slaucēja ir viena no pateicīgākajām klausītājām šādā nodarbībā. Ko interesantu varu pateikt nogurušajām sievām, kas manā lekcijā labprāt pasnauž? Cita lieta ir lopkopēju vakari un mākslinieku koncerti ar sekojošām dejām. Arī mani aicina kā piederošu cilvēku, un es labprāt priecājos un draudzējos ar šo lauku cilvēku grupu. Slaucējas un mehanizatori ir kolhoza pamats un stūrakmens.
Pavisam citas emocijas ir tā saukto nelabvēlīgo ģimeņu tuvumā. Nelabvēlīgs sev un sabiedrībai cilvēks kļūst pamazām, visbiežāk no alkohola un slinkuma. Domāju, ka šāds termins – nelabvēlīgs – radies no vārda “nelabs”. Pats nelabais dīda vienu otru, un bērni te izbauda badu, bezpalīdzību, un tikai medicīna ir tā instance, kas cenšas kaut ko darīt lietas labā. Aizvedam uz šādu ģimeni sarūpētās drēbes. Tās pēc laika netīras tiek izmestas pie mājas stūra. Aizvedam reizēm bērniem no sava dārza ābolus, bet pirmais pēc vitamīniem sniedzas “tētiņš” Fiļkins, ābolu aizcieties.
Prasu: “Kāpēc tu nestrādā?”
“A, maz maksā, ko es vergošu par velti?” šis atsaka.
“Ko tu pieražo bērnus, ja apgādāt nejēdz?”
“A, tā sievas darīšana, dzemdēt vai abortu taisīt.”
“Kāpēc tu dzer un no kā tu dzer?” prasu bez aplinkiem. “Tu taču esi īsts nelietis.”
Tētiņš nu pavisam noskaišas, bet virsū nemetas, viņam uzreiz nav ko atbildēt.
“Mēs tev bērnus varam noņemt un atdot valsts apgādībā, saproti?”
“Varbūt tur viņiem arī būs labāk,” vecis nogvelž, ēdot atvesto ābolu.
Tā ir cīņa ar vējdzirnavām. Traucējot tādus “zemcilvēkus”, arvien ceram, varbūt neizturēs mediķu un sieviešu padomes biežos reidus un aizies dzīvot uz citu ciemu. Taču tā notiek reti. Šī nelabvēlīgā sēkla ir īpaši izturīga. Ja paņemam bērnus uz slimnīcu, nomazgājam, paēdinām, atutojam – tas ir uz neilgu laiku. Drīz atkal viss pa vecam. Tādiem ne kauna, ne goda un arī ļaunuma pilna dvēsele. Avīzēs lasāms, kā kāds “nelabais tētiņš”, kokā iekāpis, ar bisi sagaidījis bērnu ārstu, lai izrēķinātos par daktera pastāvīgo uzmācību. Mums tik traki nav bijis, lamājušies esam dažādās pakāpēs, tieša vardarbība ir izpalikusi, tikai draudēšana, bet par to jau saka, ka kaķa lāsti debesīs nekāpj.
Atskatījusies visas šīs nejaucības pa šiem pirmajiem pieciem darba gadiem esmu pārpārēm. Ja ciemā ir vairākas šādas ģimenes, sirdij nav miera, jo neko nevar atrisināt radikāli. Pat bērnus atņemot un nododot bērnunamā, rodas jauni dzīves pabērni. Dažādi cilvēki, dažādi tikumi, un cilvēka dabā nav mainīties.
Pa svešām sētām un dzīvēm klaiņodami, arī mēs vēlamies savu māju, kur atslēgties no visas pasaules. Mēs pērkam māju! Lai cik labi būtu zem vecāku jumta, tomēr katra latvieša sapnis ir sava māja. Par jaunu mēs nevaram sapņot, tas nav mūsu spēkos. Atliek izvēlēties vecu, pietiekami lētu un tūliņ apdzīvojamu. Atkal palīdz gadījums. Kādas vecas lauku mājas mantotāji pārdod savu īpašumu. Puse mājas nav izbūvēta, bet trīs istabas ir ciešamā kārtībā. Jau pirmais iespaids par māju ir patīkams. Rudens zeltā atspīd koki, daba drīz dosies pie miera. Vēl pēdējās atvadu dzīres. Abas māsas plosās rudens lapu kaudzēs. Tā vēl nekad neesam jutušies. Turpmāk šie koki būs mūsējās sētas sargi. Visvairāk mani fascinē milzīgais ozols zaļgani pelēku stumbru, ko mēs četratā tikko spējam apņemt. Ja ozoli dzīvo tūkstoš gadu, tad šis ir spēka gados un pieredzējis mājas tapšanu un paaudžu maiņas. Nu tas vēros mūs, un varbūt koka stumbrs būs zibensnovedējs pērkona negaisu bargumā. Kādam taču ir jābūt augstākam un varenākam, un tas te ir lielais ozols.
Atceros iepriekšējo mājas saimnieci, kuru arī pazinu. Tā bija skolotāja Alīda Niedra. Kā šodien redzu viņu gara acīm: dūšīgu augumu, sirmu matu copīti pakausī, bārkstainu lielo plecu lakatu virs melna atlasa halāta. Šī lakata stūros skolasbērni pelnu dienā sprauda mazās pelnu kulītes un jautrojās, kad skolotāja to nemanīja vai izlikās nemanot. Viņa savu palamu Sīga nesa cēlā mierā. Būdama ģeogrāfijas skolotāja, viņa, mācot par pasaules faunu, emocionāli aprakstījusi stepes putnus sīgas.
