3. Trakajiem likumus neraksta.
5.
3. Trakajiem likumus neraksta
Vēlreiz cerēt uz veiksmi un iekļūšanu Rīgas Medicīnas institūtā es nespēju. Vai nu studijas Ļeņingradas Pediatrijas institūtā, kam atsaukušies vēl deviņi tādi paši neprātīgie latvieši, vai pieticīgā medicīnas māsas dzīve mūža garumā. Esmu izvēlējusies pirmo – Pēterpili. Četros gados, kas pagājuši no maniem sanitāres prakses laikiem, esmu apprecējusies, radījusi mūsu bērnu – meitiņu – un beigusi medicīnas skolu. It kā ne tik maz, tomēr esmu apsēsta ar ideju par ārsta profesiju. Vīrs jau mācās Rīgas Medicīnas institūtā, bērnam ir trīs gadi, un viņu solās audzināt un pieskatīt mani vecāki. Esmu izlēmusi un, ja cilvēka liktenis ir jau piedzimstot zvaigznēs ierakstīts, tikai pildu šo sev nolemto misiju. Es nejūtos kā Plūdoņa poēmā “Atraitnes dēls” apdziedātais censonis, drīzāk ceru būt kā Raiņa “Kalnā kāpējā” teikts un esmu tam gatava. Tā arī iznāca.
Pirmo reizi dzīvē dodos projām no mājām, no savas ierastās vides, no ģimenes. Mana ideja visādā ziņā var izlikties pat neprātīga un stulba, taču tā tas ir, un septiņdesmito gadu augusta pašās beigās vilciens Rīga – Ļeņingrada zilā krēslas stundā savā milzīgajā vēderā uzņem arī mani. Viss bijušais, vilcienam uzsākot gaitu, aizslīd kopā ar pavadītājiem atpakaļ – ātrāk un ātrāk, bet es projām uz priekšu. Arvien tālāk paliek Rīga. Naktī vilciens iedrāžas Pleskavas zemēs. Uzaust rīts, gaišs un noslēpumains. Aiz muguras paliek bijusī dzīve. Tomēr es ceru, ka pagātne ir tikai kā skapī ieliktas goda drēbes, kas man derēs arī pēc ārsta diploma iegūšanas. Vilciens gan auļo, gan velkas, pieturot mazākās un lielākās stacijās. Redzu gar vagona logu aizslīdot dabas ainavas – purvainas pļavas, krūmājus, mazas mājiņas, kas laikam no vientulības bailēm saspiedušās cieši kopā, kaut zemes visapkārt, cik uziet. Sētas sargā no kādiem nezināmiem ļaundariem mazus sakņu dārzus un kartupeļu lauciņus. Mājiņām lielākoties pretskatā trīs logi, dažām logu ailēs ir kokgriezumi, pie sētām tradicionālie soliņi, uz kuriem viens otrs jau atmeties pat rīta agrumā. Varbūt vilciena klaudzošais nemiers ir tā vērts? Nelieli lopu bariņi dodas ganībās. Neredzu ne puķu dobes, ne kādus augļu dārzus, te laikam nav tādu tradīciju. Tikai pie dzelzceļa pārbrauktuvēm un dežūrbūdiņām kāda trūcīga puķīte notrīc vilciena saceltajā vējā. No balti krāsotiem akmeņiem izveidoti patriotiski lozungi: “Uz priekšu, uz komunismu! Slava PSKP!” Pie šādiem lozungiem ir tik pierasts, tie redzami vai uz katras sētas, un ikdienā liekas gan neviens nepievērš tiem uzmanību.
Akmeņiem izliktos lozungus papildina dzelzceļnieces, turot elkonī saliektā rokā saritinātu vai plīvojošu dzeltenu signālkarodziņu. Plīvojošais liecinot, ka vilciena ātrums jāsamazina, saritinātais, ka var traukties uz priekšu droši.
Pārpildītajā vagonā torīt izpaliek rīta tējas piedāvāšana. Taču braucēji ir pacietīga un pieticīga tauta. Visu nakti nav rimušas dziesmas, ģitāru strinkšķi un miers iestājies tikai uz pašu nakts melnumu.
Tuvojas galamērķis. Nekad neesmu bijusi šinī pilsētā, tikai šo to dzirdējusi. Ļaužu straume mani iznes no stacijas uz ielas. Pēterpils!
“Te nu tu esi, Latvijas zvirbuli!” pie sevis nosaku. “Kur tad ir citi?”
Jūtos viena, pamesta un tik nedroša. Lielā dūša ir noplakusi, jo nezinu pat, uz kuru pusi iet. Protams, tikai mēle var aizvest pat līdz Romai. Zinu institūta adresi – Lietuvas ielā 2, un tas ir pietiekami. Gadās laipni cilvēki, kas pat piesolās pavadīt līdz astoņpadsmitajam tramvajam, kas arī mani aizvedīšot tieši uz minēto adresi, un pēc stundas būšot pie mērķa.
Spīd saule, sētnieki ūdensšļūtenēm rokās, skalo ielas, gaiss liekas tīrs un svaigs.
