Motociklisti, šie ātrumu karaļi, traucoties pa dzīvi reizēm smagi atsitas pret šķēršļiem gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
69.
Motociklisti, šie ātrumu karaļi, traucoties pa dzīvi reizēm smagi atsitas pret šķēršļiem gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Kad ceļu satiksmes negadījums notika ar mūsu ciema Intu, ātrumā atsitoties pret akmeņu krāvumu, vēroju šo cīņu reanimācijas nodaļā, kur tikai aparāti uzturēja dzīvību. Vecākiem uz maiņām atļauj dežurēt pie dēla. Viņi jau prot daudzas palīgprocedūras. Kā braucu uz centrālo slimnīcu, tā ieeju paraudzīties gan aiz ziņkārības, gan gluži cilvēciskas līdzjūtības.
Uzskatu arī par savu pienākumu sekot savu pacientu stāvoklim slimnīcās. Tā pavēl mana sirds. Ilgu laiku Intam nav nekādu smadzeņu mošanās pazīmju. Tēvs stoiciskā mierā atsūc no bronhiem krēpas, baro caur zondi dēlu, masē kājas, rokas un uzmundrina gan sevi, gan aprūpējamo. “Saņemies! Atgriezies, dēls! Ārā vasara, tevi gaida dzīve!” Redzu, kā cerības mijas ar nojausmām par iespējamo bēdīgo iznākumu. Kad tēvu nomaina māte, emocijas ir vēl maigākas. Viņa glāsta zēna vaigus, un varbūt tas arī palīdz.
Kādu dienu, kad jau trīs nedēļas aizritējušas un apdzijuši kaulu lūzumi, ar jaunu ādiņu apvilkušies nobrāzumi, noraustās Inta acu plakstiņi, locekļos parādās muskuļu trīcēšanas kustības. Notiek kaut kas labs. Saskrien personāls un apstiprina, ka šīs pazīmes ir cerīgas. Iet stundas, un atdzīvošanās process turpinās. Sasistās smadzenes ir pamodušās. Pabijis kādā citā pasaulē, Ints nāk pie samaņas. Kaut priekšā ilgstoša ārstēšanās, viņš ir atgriezies. Vecāku mīlestība un ārstu gudrība svin uzvaru. Arī es tur biju un šo cīņu redzēju. Lietainā diena pielīst varavīksnes krāsās.
Kaut būtu vairāk priecīgu notikumu, taču dzīve ar tiem ārstu nelutina un ik pa brīdim pasviež kādu traģisku gadījumu, laikam, lai nezaudējam modrību. Kad valda emocijas, mana sirds joprojām notrīs kā zaķa ļipa. Nespēju pierast, ka stress ir tepat, tuvumā, līdzko atslābinos, tas atkal klāt. Vēlā rudenī, kad diena atkal raujas un vakars stiepjas garumā, spalgi noskan telefonā: “Afganistānā bojā gājis jūsu ciema karavīrs, tāds un tāds, seko vārds un uzvārds. Kopā ar mūsu pārstāvi un ciema padomes priekšsēdētāju jums jābrauc šo ziņu aiznest vecākiem. Pēc pusstundas gaidiet.”
Monologs beidzas, un es ne vārda pretī neesmu pateikusi. Man par karu Afganistānā nav nekādas daļas. No mūsu ciema tur aizsūtīja četrus brašākos dēlus, nu palikuši dzīvi trīs. Varbūt vairs dzīvs nav neviens? Drīz ar apvidus mašīnu kopā ar priekšsēdētāju atbrauc vīrs ar spožām pogām no kara komisariāta. Lai runā viņš!
