Vecāki, mierinājumu meklējot, aizvien vāzēs liek savu sveicienu – ziedus.
71.
Vecāki, mierinājumu meklējot, aizvien vāzēs liek savu sveicienu – ziedus. Tos te atnes arī cieminieki no labas sirds.
“Kas gan nav cilvēkam jāpārcieš?” aizvien domāju, ejot gar šo vietu. Varbūt laiks dziedēs dvēseles sāpes? Tas ir vienīgais ārsts. Vismaz šoreiz bēdas dziedēs tikai laiks, varbūt desmitiem gadu, varbūt vēl vairāk. Šīs sāpes gan attālinās, taču nerimst nekad.
11. Pateicība arī ir pasaules alga
Pasaulē labu cilvēku ir pietiekami daudz, un prieks ar tādiem kontaktēties. Katram, un arī ārstam, vajag vietiņu, kur aizskriet vai nu sirdi izkratīt, vai vienkārši paklusēt. Viena šāda vieta man ir Lieldakaros, kur daudzas savas dzīves vasaras pavada profesors Benjāmiņš Treijs ar kundzi un lielo ģimeni. Vēl atceros savā bērnībā satikto profesora tēvu Ādolfu Treiju, kura lielie augļu dārzi pagasta vidū ik pārgadus arī tagad bez īpašas kopšanas pavasara vējos purina balto ziedu krāšņumu un izplata brīnišķo ābeļziedu aromātu. Krietnā dzimta tur godā senču tikumus un kalpo par paraugu inteliģencē un viesmīlībā. Ar prieku allaž uzņemu aicinājumu kaut uz īsu mirkli apmeklēt šos vasarniekus. Veclaicīgais un modernizētais mājas interjers un savstarpējo attiecību krāšņums, pašas kundzes gatavotās neparastās un veselīgās maltītes, piedāvātā laba dzēriena glāze, uzmundrinošas runas. Kā man tur patīk! Te ir jūtams, ka šie cilvēki zina savu sūtību, prot stāstīt un arī uzklausīt. Ja kādam šinī ģimenē gadās saslimt, tādā labestīgā noskaņojumā pat slimību padodas vieglāk uzveikt. Pēc Treiju mājas apmeklējuma možums vairākām dienām. Kur tad vēl dārza gardās veltes!
Gandrīz blakus “Mūsmājām” ir otras vasaras mājas, patiesībā vienkārša būdiņa, kur reizēm, savus vecākus pieminot, viesojas folkloriste Rita Drīzule. Ja nebūtu šīs saskares ar profesionālu folkloristu, vai es zinātu, kā tautasdziesmā izteikta saulītes rotāšana? Viņa ir speciāliste arī mūsu ciema folklorā, un viņas uzvārda nesēji iepriekšējās paaudzēs arī papildinājuši Barontēva Dainu skapi. Lasu viņas dāvātos un apkopotos folkloras izdevumus un brīnos, cik dziļa ir tautas garamantu filozofija, kaut vai šī mūsu ciemā pierakstītā četrrinde:
Es papriekšu dziedātāja,
Es vidū stāvētāja;
Kad papriekšu nedziedāšu,
Tad vidū nestāvēšu.
Vai arī ārsts sabiedrībā reizēm nav tāds vidū stāvētājs? Sava darba dēļ esmu vēlēta daudzos amatos, bijusi pat Augstākās tiesas piesēdētāja. Tas palīdzējis vērot sabiedrības norises un satikt interesantus cilvēkus. Ne katram tiek šāds gods. Ārsta dvēselē nav tikai tieksme skriet, ārstēt un griezt dzīvā miesā, sirds prasa garīgās vērtības, un labi, ja dzīve tās neliedz.
Kad saule debessjumā uzkāpj līdz Jāņiem, Druvienas pusē, tur, kur iet Poruka Kukažiņas ceļš no Tilta kroga mūsu ciema galā uz Silamačiem, izveidojās jauka tradīcija: brīvā dabā Rīgas teātru aktieri atved “Skroderdienas Silmačos”. Pirmo reizi tas notika mūsu dziesmotās otrās atmodas sākumā. Tad es pilnībā uzzināju, kāds garīgs potenciāls un dziļš latviskums slēpjas Daiņa un Daces Birņu būtībā. Kopā ar Zigfrīdu Kalniņu, Drāmas teātra direktora vietnieku, tapa brīnums – atbrīvoto latviešu dvēseļu saplūšana vienā elpā, vienā līgodziesmā. Arī es tur biju un kopā ar citiem mediķiem dežurēju, neatliekamo palīdzību sniedzot vienam otram vārgākam skatītājam. Pirmie “Silmači” ir un paliek augstākais punkts, un tālākais ir tikai jauka tradīcija, kas vairs nespēj sasniegt šo augstumu. Tā bija dvēseļu ekstāze, milzīga garīga piepildījuma sajūta, un tā nenokrita no gaisa, to radīja cilvēki, tādi paši homo sapiens kā daudzi citi, bet ar savu īpašu auru, latvisko būtību.
