Tāda īpaša aura ir arī Ligitai Zvaigznekalnei, Druvienas Vecās skolas – muzeja vadītājai.
72.
Tāda īpaša aura ir arī Ligitai Zvaigznekalnei, Druvienas Vecās skolas – muzeja vadītājai. Vai viņa, vadot ekskursijas pa Poruku Jāņa, bibliogrāfa Jāņa Misiņa, mākslinieka Straumes un citu kultūras darbinieku dzīves ceļiem, ir atkārtojusi kādu frāzi kā iemācītu dziesmiņu vairākas reizes? Daudzreiz esmu viņu klausījusies un vienmēr uztvērusi rakstos atrasto jauno un nedzirdēto. Kad viņa saka: “Cibiņš nekad nebija nevienam sitis…”, viņas acīs parādās mirdzošas līdzjūtības asaras. Es arvien lepojos, ka blakus mūsu ciemam ir Druviena, tas rosina darboties, un druvēnieši ir arī mani labestīgie pacienti. Pabūt viņu kultūras namā uz kādu pasākumu ir vairāk nekā bauda, un tā ir alga par manu darbu. Ciešs un draudzīgs rokasspiediens reizēm ir vērtīgāks par materiālu atlīdzību. Labs cilvēks aizgāja, bet viņa mirdzums vēl ilgi paliek. Atmiņu kamolu var tīt un tīt, un novakarēs atcerēties kopā izdzīvotās labās dienas. Ļauns un skaudīgs cilvēks aizgāja, durvis aizcirtās ar troksni un man nepaliek nekas. Sūrās atmiņas izgaisa kā dūmi debesīs, tik dūmu aizsegā es brīdi neredzēju zvaigznes…
12. Pasaules pamesli
Zinu, kā jau esmu mācīta, ka bērns nav pieaugušais miniatūrā, un, uzkrājot pieredzi, nāku pie atziņas, ka arī vecs cilvēks daudzos gadījumos savā domāšanā sāk līdzināties bērnam. Tā arī saka: “Tas jau bērna prātā!” Dzīves pieredzes bagāža vecumā kā nopūtas izlaužas vietā un nevietā. Vecums gan pienāk visiem, gribam mēs to vai negribam. Gadiem ejot, kā ārste sāku dziļāk interesēties par geriatriju, vecu cilvēku slimībām un to ārstēšanu. Desmitiem reižu redzu, ka ģimenes saites un paaudžu attiecības ir kā veci un satrunējuši diegi un savstarpējās ģimeniskās pieķeršanās vai mīlestības jūtas izzūd vai labākajā gadījumā iet mazumā. Arī latvieši degradējas, iestumjot savu veco cilvēku dziļi kaktā. Vecais vientuļnieks nu ieraujas kā gliemezis savā čaulā, perina naidīgas jūtas, un mājās ienāk nemiers. Nav nemaz tik vienkārši piederīgajiem izskaidrot vecuma īpatnības un likumsakarības.
Dažādas ir ģimenes, dažādi likteņi piemeklē vecos cilvēkus. Šodien mani aicina pie Annasmātes, kā viņu iesaukuši cieminieki. “Atbrauciet, dakter! Māte laikam drīz nomirs, lai ziniet, ko rakstīt miršanas apliecībā,” telefona klausulē saka vedekla. Paklausu uzaicinājumam un pēc pāris stundām veru daudzdzīvokļu nama man zināmās durvis, kas teju, teju atsitas pret koridora šaurībā izlikto večiņas guļasvietu. Agrākā aktīvā ģimenes kopāturētāja, darbu rīkotāja, azaida galda sarūpētāja nu suņa vietā?
“Kā tad tā?” esmu izbrīnīta un to neslēpju.
“Te mātei mierīgāk, negrib ne radio, ne televizora trokšņu, tualete arī tepat…” vedekla taisnojas. “Reizēm arī dumi runā, palikusi kā bērna prātā, lamājas. Es to vairs nevaru izturēt.”
Jūtu pazīstamo urīna un nekoptas miesas smaku. Mātei šodien, man par godu, uz gultas uzklāts tikko no skapja izņemts palags un apsiets jauns lakats. Arī koridora grīda vēl glabā slapjās lupatas pēdas. Apspiežu savu nepatiku pret bargo vedeklu un apskatu, kas večiņai kaiš. Nekas gan neliecina, ka nāve drīzumā varētu aizsaukt Annasmāti “labākos medību laukos”. Arī sūdzas vecais cilvēks ne jau par miesīgām kaitēm, bet gan par atstumtību, pāridarījumiem un mūžīgo satraukumu, kas mājo šinī triju durvju koridorā.
“Es jau te nevienam vairs nederu, grib, lai ātrāk nomirstu. Drīz jau izliks manu gultiņu trepju rūmē,” māte raud.
“Ņemšu viņu uz slimnīcu!” saku vedeklai, un arī Annasmāte, to dzirdot, atplaukst cerībā, ka tiks labākā dzīvē. Pēc stundas vecāmāte tiek nomazgāta, apkopta slimnīcā, un prieks skatīties uz pavisam citu cilvēku. Pēc pāris nedēļām viņa atsāk staigāt un sejā atgriežas smaids. Tikai par mājās iešanu negrib ne dzirdēt.
“Man nav māju,” cieti nosaka.
Dēls, uz brītiņu slimnīcā iegriezies, nepriecājas, ka māte atlabusi. Uz mājām gan viņu neņemšot, arī gultu jau esot malkā saskaldījuši. Klausos un brīnos, cik racionāla rīcība!
Apelēju pie dēla sirdsapziņas, bet nekā. Ja māti ņemšot mājās, tad sieva iešot projām, to jau esot pateikusi. Saprotu, ka svarīgākā nav māte un nekādu samierināšanos te nepanākt. Paturējusi večiņu vairākus mēnešus slimnīcā, viņai atrodu vietu pansionātā.
