Pagalmā mūs, riedami un zobus atņirguši, sagaida vairāki suņi. Troksnis liels, tam pa vidu pati Lukstu māte sasauc četrkājainos radījumus laikam kūtī.
74.
Pagalmā mūs, riedami un zobus atņirguši, sagaida vairāki suņi. Troksnis liels, tam pa vidu pati Lukstu māte sasauc četrkājainos radījumus laikam kūtī. Tikai ķēdē piesietais melnais suņu briesmonis mūs nežēlīgi aprej, zobus šņakstinot. “Kur tad dzemdētāja?” vecmāte sāk noskaidrot, kad esam iekļuvušas istabas klusumā. Te gan visapkārt posts, nabadzība un čaklu roku trūkums. Istaba ir īsta krāmu noliktava. Skatāmies apkārt un nevienu citu cilvēku neredzam. Vecmāte savu jautājumu atkārto vēlreiz.
“Es jau tā ešu,” vecīgā sieviete, nepārprotami uz sevi rādīdama, saka. “Pagājušajā gadā uz Lieldienām, nu taisni deviņus mēnešus atpakaļ, taisījām dēlu. Nu tam laiks nākt pasaulē.”
Vecmāte sāk izvaicāt profesionālāk un sīkāk: kas un kad, kāpēc tad tā liekoties, ka bērnam jānāk pasaulē, taču nekāda skaidrība nerodas. Dēls ir taisīts un ar to arī viss pateikts. Vecmāte izmeklē “dzemdētāju”, kā tādās reizēs pienākas. Nav nekādu grūtniecības pazīmju, tikai tie deviņi mēneši jaukuši cilvēciņam galvu.
“Tu jau, māt, arī esi par vecu, lai ieņemtu bērnu, un dēla taisīšana jau vēl neko nenozīmē,” mēģinu iestarpināt komiskajā situācijā arī savu sakāmo.
“Vai tad esat kādreiz dzemdējusi?”
“Nē! Domāju, ka šoreiz būs. Man to vīriešu nemaz tā nav bijis,” Lukstu māte nu ir pavisam domīga. “Ak, tad nekā gan?”
Savākušas savas medicīniskās lietas somā, braucam projām. Cik maz gan cilvēciņam saprašanas! Atzvanām ātrajai palīdzībai par Lukstu mātes alošanos, pasmejamies no sirds: “Pasaulīt, tu ļaužu ēka! Kādi gan tikai nav mūsu pacienti un kāda katram tā aptveršana.”
Dzīvē bieži traģiskais sadzīvo līdzās ar smieklīgo. Tik tiešām mana dzīve nav garlaicīga un nekad nevar paredzēt, kas notiks nākamajā mirklī, un ne jau slikto notikumu ir tik daudz kā brīžiem liekas. Galvenais, jāprot saskatīt notikumu komisko pusi. Bez humora izjūtas nu nekādi nevar nodzīvot pilnvērtīgu dzīvi, un smiekli patiesi ir kā vitamīni. Par Lukstu māti arī labsirdīgi pasmējāmies ne vienu reizi vien, kamēr jauni atgadījumi šo notikumu aizēno. Dzīves pabērnu mūsu ciemā ir pietiekami, un visiem līdzjūtības nepietiek. Žēl ir tikai bērnu, kas ir bezpalīdzīgi dzīves peripetiju priekšā.
13. Manas “suņu dienas”
Atvaļinājumus vienmēr gaidu ar ilgošanos. Gads ir bijis tik garš, un arī pēdējās pirmsatvaļinājuma dienās vakaru vien nevaru sagaidīt: vēl trīs darbdienas, tad divas, beidzot – viena. Rīt jau varu uz darbu nebraukt. Ambulancē strādās feldšere un tikai neatliekamos gadījumos sauks mani. Klāt arī manas “suņu dienas”. Maijs atnācis ar pieneņu saulītēm piebērtu zāli. Visa pasaule ir dzeltenās krāsas pārpilna. Izeju lielajā laukā aiz mājas, atguļos pieneņu dzeltenumā un veros zilajās debesīs. Kāda svētlaimes sajūta! Balti mākoņi debesu klaidā veido fantastiskas figūras. Ko tik tur nevar saskatīt! Aizpeld, apveidos pārvēršoties, kā bērnības pasaku grāmatās šķietami milži. Debesu mākoņu mozaīkas ir tik fantastiski mainīgas. Gribētos gulēt tādā mākoņu gultā, kā tagad guļu pieneņu pļavas azotē, un peldēt tikpat bezrūpīgi. Taču uz mākoņa laikam būtu auksti? Labāk tomēr saules apspīdētajā pļavas siltumā. Cik ilgi tā guļu? Matos sapinas bite, uzraušos sēdus, to aizgaiņājot.
Pa mīksto un koši zaļo zāles tepiķi pie manis atjoņo mūsu lielais sanbernāra sugas suns Džo un laikam arī brīnās, ka saimniece no rīta mājās. Saprotos ar suni bez vārdiem. Pilnīga vienprātība daudzos jautājumos un savstarpēja uzticēšanās. Suni ne velti uzskata par cilvēka labāko draugu, kas prot klusēt un pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir. Visu mūžu kāroju lielu suni, un nu tas mums ir. Kucēnu ieguvu, samainot to pret gandrīz gadu vecu teli. Savā naivitātē biju cerējusi izaudzēt pašu vajadzībām govi. Beidzot saprotu, ka apvienot ārsta un lopkopēja darbošanos nav reāli. Apmaiņu neesmu ne dienu nožēlojusi. Džo kļuvis par mīlīgu suni, un varu aizvien ar to aprunāties: “Ejam, sunīt, sētā! Man ir atvaļinājums un arī tu staigāsi brīvībā.” Suns priecīgi luncina savas milzīgās astes vēdekli, viņš saprot manu svētdienīgi dīko noskaņojumu. Ārstu suns ir īpašs. Viņam jāsamierinās ar pacientu ierašanos pagalmā, neizrādot savu pārākumu.
