Sunim ir draugs – mazs zēns, kuru vecāki ik pa brīdim atved kā uz zoodārzu lielo milzeni apskatīt.
75.
Sunim ir draugs – mazs zēns, kuru vecāki ik pa brīdim atved kā uz zoodārzu lielo milzeni apskatīt. Tad arī man izveidojas labāks kontakts ar mazo pacientu. Iedraudzējies ar suni, zēns arī no manis vairs nebaidās. Sākumā mums gāja visādi, puika neparko neļāvās izmeklēšanai. Nu asaras vairs nebirst, jo suns tad dusmosies. Tā Džo palīdz arī manā profesionālajā darbā un izturas atturīgi cienīgi pret ienācējiem. Suņi pārņemot saimnieku ieradumus, tāpēc jau saka: “Kāds saimnieks, tāds viņa suns!”
Vai tā ir arī ar mums? Tā sākas mans cerīgais atvaļinājums suņa sabiedrībā, bet diemžēl drīz tas pārvēršas. Manai atvaļinājuma saulītei priekšā aizvelkas draudīgs mākonis. Dzirdu, kā kaimiņa mājās neganti sāk riet suņi, drāzdamies pakaļ braucošai mašīnai. Auto traucas milzīgā ātrumā, tātad tas nav uz labu. Biju pat kā atslēgusies no pasaulīgajiem notikumiem, un tikai rēcošais mašīnas troksnis mani atgriež realitātē. Mašīna iedrāžas pagalmā, uzzinu, ka jādodas uz autoavārijas vietu kādus piecus kilometrus uz kaimiņu ciema pusi. Tur automašīna ir apmetusi kūleni, salonā esot arī viens bērns.
“Ka tevi nelabais! Kāpēc tas viss uz mūsu ceļiem?” pukojos.
Traucos kā parasti drebošu sirdi un priecājos, ka feldšere jau esot priekšā, izsaukta arī ātrā palīdzība. Tagad tas, ka man ir atvaļinājums ir bez nozīmes. Neatliekamā palīdzība jāsniedz. Braucam. Šoferis emocionāli stāsta par notikušo, ko redzējis, ko sapratis. Klusēju, koncentrējoties šim notikumam: ne tas pirmais, ne diemžēl beidzamais. Tomēr emocijas nav rimušas. Uztraukums kņudina pakrūtē – aiz ceļa līkuma, nobraukuši no kalniņa, redzam posta skatu: mašīnai riteņi gaisā, divi cietušie jau noguldīti ceļa malā. Tā kā gar viņiem rosās feldšere un vēl kādi palīgi, atviegloti uzelpoju – tātad dzīvi.
“Lai slavēts Dievs!” saku pie sevis. Kritiskos brīžos arvien no zemapziņas izlaužas Dieva vārds. Noskaidroju, ka sieviete ar brāļa meitu naktī kompānijā bijusi zvejā. Pa ceļu tagad izmētāti dažādi zvejas piederumi. Pirmais pie avārijas vietas piebraucis kaimiņu skolas fizkultūras skolotājs Juris Šabraks, vecmātes Emmas Šabrakas dēls. Tūlīt redzams, ka audzis mediķu ģimenē un prot saprātīgi un mierīgi uztvert situāciju. Garāmbraucēji palīdz atgāzt mašīnu uz riteņiem. Es un feldšere rosāmies pie cietušajiem. Abām braucējām, nenoliedzami, ir smadzeņu satricinājumi un emocionāls šoks. Šoferītei sievietei liela brūce mugurā starp lāpstiņām un plecu. Brūce ir sakļāvusies un stipri neasiņo. Pārsienam, injicējam pretsāpju līdzekļus, sirdszāles, novietojam cietušās gumijas laivā, kas arī atradusies mašīnā. Abas braucējas atguldām šajā improvizētajā gultā un gaidām ātrās palīdzības mašīnu. Visiem atslābst sasprindzinājums un norimst emocijas.
Atbrauc “ātrie”, pārguldām cietušās uz nestuvēm. Sieviete šofere atsveicinoties saka: “Man vakar sākās atvaļinājums. Cik nelaimīgi iznāca!”
“Cik laimīgi iznāca! Šis nav jūsu pēdējais atvaļinājums. Visu labu!” atsveicinos.
Mana brīnišķīgā atvaļinājuma sajūta ir pazudusi uz neatgriešanos. Ir gan brīvas dienas, taču mākoņos vairs nesaskatu nekādus fantastiskus veidojumus. Dvēseles brīvības svētki, manas “suņu dienas” – atvaļinājums, kļūst pelēcīgs un ar ikdienas piegaršu: sēju dārzu, stādu puķes, pļaujam ap māju lekni saaugušo zāli, aizbraucam kādos tuvīnos ciemos. Pāris reizes nedēļā neizpaliek arī kāds mājas izsaukums pie slimniekiem. Tāda ir ārsta dzīve.
Un vārdu “ārsts” arī saprot dažādi: kad nepieciešama palīdzība, tas izskan ar cerībām. Tie, kas uzskata ārstu par draugu un palīgu nebaltā dienā – ar sapratni un cieņu. Nelabvēļiem, kuri arī darba gaitā rodas, šis vārds griež ausī kā kaut kas aizdomīgs un neuzticams. Man pašai liekas, ka ārsta vārds atskan dažādi atkarībā no mutes, kurā tas ielikts.
