14. Neesmu neaizstājama Pēc izaugušajiem bērniem redzam, kā aizgājis laiks.
76.
14. Neesmu neaizstājama
Pēc izaugušajiem bērniem redzam, kā aizgājis laiks. Katru dienu skrienot, ķerot un grābjot nebeidzamos medicīnas darbus, neko paliekošu dzīves sētuvē neredzam, tikai meitas ir tas kapitāls, kas droši vien ies tālāk par mums. Vecākā meita beidz Rīgas Medicīnas institūtu. Viņas studiju gadi aizritējuši “kā pa šņorīti,” viss laikā, un mums, vecākiem, nav mācību dēļ nācies ne uztraukties, ne pārdzīvot. Savas mazās neveiksmes, ja tādas bijušas, palikušas pie pašas. Viņai ir vēlēšanās atgriezties mājās, savā ciemā, laikam dzimtās vietas aicinājums arī viņai iedzimts. Priecājos, ka man būs palīgs, kas patstāvīgi strādās slimnīcā, kamēr es palikšu par iecirkņa ambulances ārstu. Nu manai darbdienai būs redzamas beigas jau pēcpusdienā. Varbūt jaunajai ārstei derēs arī vecāku padoms ārstnieciskajā darbā?
Arī jaunākā meita tikusi līdz vidusskolas nobeigumam un mācīšoties par medmāsu, jo ārstiem ģimenē vajadzēšot arī kādu palīgu, ko komandēt. Priecīgi ap sirdi, ka mums visiem domas vērstas vienā virzienā. Ar vecāku paraugu tātad neesam meitas no savas profesijas atbaidījuši. Mājās arī kaktiņš atrodas visiem. Sāku jau rēķināt, cik gadu atlicis līdz pelnītai atpūtai, pensijai un redzu, ka vairs ne tik tālu ir šie oficiālie brīvlaišanas gadi. Neprātoju, vai par to priecāties vai skumt. Cenšos sev iegalvot, ka katram vecumam savs skaistums, taču īsti tam nenoticu. Galvenais, kopš sāk strādāt meita, jūtos kā cilvēks un varu atļauties aizbraukt uz Bulgāriju, atstājot visu jaunās kolēģes rīcībā. Lai izbauda medicīnas ikdienu bez vecāku iemaisīšanās. Beidzot dīki pavadu laiku saulainajā bulgāru zemē, medicīnas darbinieku grupā. Te ir dažādu rangu mediķi, bet pēc tautības krievi ir pārsvarā. Toties, kad pienāk dziedāšanas pieprasījumi no draugu – bulgāru – puses, latvieši izrādāmies atraktīvāki un dziedošāki. Lielās tautas pārstāvji nodzied “Katjušu”, “Piemaskavas vakarus”, bet mūsu dziesmām gala nav. Ne velti uzskata, ka latvieši ir dziedātāja tauta. Bulgārija ir arī nabagu zeme, un ir pat problēmas, kur iztērēt naudiņu. Man iepatīkas pīts krēsls, taču tādu atvest mājās nav iespējams, tāpēc tērējos sīkos priekos: baudu kokakolu, ēdu zemenes, apelsīnus un atļaujos citus gastronomiskus priekus. Dabas krāšņums atsver visu. Pamanu, ka mūs, kā draudzīgās zemes pārstāvjus, ne visai mīl. Sofijā pusaudži izsaka dažādus “komplimentus”. “Re, kā maršē Padomju Savienība!” Laikam izskatāmies kā tipiski krievu ceļotāji, somām apkrāvušies, kas ķemmē veikalus un skaļi uzvedas. Mans mājiniekiem atvestais ciemakukulis ir Gabrovas anekdotes un pastkartes bez skaita, un pats galvenais – esmu atpūtusies kā nekad.
