Nu mēs, viss kolektīvs, raušamies ārā no ratiem un steidzamies pie slimnieka.
78.
Nu mēs, viss kolektīvs, raušamies ārā no ratiem un steidzamies pie slimnieka. Norit ikdienišķa darba aina, rosīšanās un darbošanās, līdz beidzot slimnieks raušas sēdus, atguvis dzīvesprieku. Piesteidzas slimnīcas vecākā māsa un sāk izskaidrot finanšu jautājumus: cik maksā gultasdiena, kāda ir kārtība, ja gaidāma ilgstoša ārstēšanās. Slimnieks nu izceļ kājas no gultas, izrādās, viņam nav ne naudas, ne sponsora.
Vecākā māsa noteikusi: “Viss maksā tik, cik maksā!” bargu sejas izteiksmi aiziet aizkulisēs.
Nu pie slimnieka dodos es, ārstējošā ārste, un mierinu sēdošo pacientu, ka to palīdzību, ko sniedzām, var uzskatīt par neatliekamo. Par to maksā valsts. Tālākais ir atkarīgs no apstākļiem un Dieva rokas. Nokaunējusies par visu notiekošo un paredzamo, apsēžos pie galda un izdaru kādas atzīmes dokumentos. Pie slimnieka pienāk sanitārs ar braucamkrēslu un paskaidro, ka pagastā var prasīt piešķirt trūcīgā statusu, tad ārstēšanos apmaksāšot pagasts.
Nu no zāles atskan spēcīga vīrieša balss: “Mēs nevaram puspagastam piešķirt trūcīgā statusu, mums nav tik daudz līdzekļu. Jau tā medicīna apēd lauvas tiesu. Kur tad vēl skola?”
Sanitārs palīdz slimniekam iesēsties braucamkrēslā, mierina viņu un aizstumj. Tagad gaismas starā parādās dekorācija, kurā redzams kases lodziņš, pie kura stāvam pēc algas. Tad gaismas stars pārsviežas uz skatuves priekšu, kur medicīnas māsiņa un slimnieku kopēja pārskaita saņemto algu.
“Nav ne sešdesmit. Cerēju, ka būs vairāk!” saka māsa un nopūšas.
“Man piecdesmit! Nesaprotu, kā galus savilkt,” tā sanitāre. Nu pie runātājām pienāk divas medmāsas, kas izritina piketam sagatavotu plakātu: “Meklējam valdībā cilvēku, kas ar piecdesmit četriem latiem mēnesī spēj nodrošināt bērniem uzturu un izglītību un vēl pats, būdams pie pilna prāta, jūtas kā cilvēks.”
Zālē valda kapa klusums. Visi it kā līdzjūtībā ceļas kājās, lai godinātu mediķus, kas sasēžas savā ekipāžā un brauc uz durvīm. Orķestris sāk spēlēt deju mūziku…
Pamostos! No radioaparāta skan maigs valsis. Sapnis ir tik līdzīgs realitātei. Saprotu, ka tieši tā jāsvin mūsu slimnīcas piecdesmitgade. Sapņa iedvesmota, vienā paņēmienā uzrakstu slimnīcai veltītu dzejolīti un pati no aizkustinājuma par visu dzīvē pārdzīvoto gandrīz apraudos.
Mans mazais, baltais nams!
Ar sārtā krusta zīmi
Tavs mūžs pusgadsimtu jau ilgst.
Nav vieglu dienu te, to zinām visi:
Te daudziem atnāk rīts,
Bet citiem vakars tumst.
Te skanējušas bērnu pirmās
raudas,
Te svētvakara skumjas kliedē baznīczvans,
Un cerība ar izmisumu mijas –
Te daudz kas bijis,
Un varbūt vēl būs.
Atskatoties
Laiks aiztecējis, taču ne kā smiltis caur pirkstiem. Vairāk nekā trijos gadu desmitos lauku ārsta dzīves aizjūgā bijis tik daudz emociju, pārdzīvojumu. Dzīves vējos mati iekrāsojušies pelnu krāsā. Mana ziema vēl kavējas, taču drošas zīmes rāda, ka neko lielu vairs sasniegt nebūs pa spēkam. Jāsāk vien laisties no kalna gala lejā. Kaut nu šis nobrauciens neizrādītos smags vai sāpīgs! Kaut tas būtu kā siltās kamanās pa pūkainu ziemas ceļu, un vilcēji – gaisīgie atmiņu zirgi! Aidā! Esmu taču pelnījusi mīkstu nobraucienu. Katrai zvaigznei esot sava orbīta. Manas dzīves orbīta nu nepavisam nav tik augsta, kā kādreiz gribējās. Kalpošana lauku cilvēkiem nekur tālu nav aizvedusi. Parasti lauku mediķi pakļaujas vietējo apstākļu vējiem. Darbs tāds pat kā ugunsdzēsējiem: vēl viss kluss un mierīgs, ne dūmu, ne uguns. ieva bērziņa
