Ekipējums kārtībā, palīdzības soma sakārtota, viss pa ķērienam. Un tā vienmēr, visu dzīvi, gaidot zvanu, durvju vēršanos, palīgā saucienus, satraukumu.
Nobeigums
Ekipējums kārtībā, palīdzības soma sakārtota, viss pa ķērienam. Un tā vienmēr, visu dzīvi, gaidot zvanu, durvju vēršanos, palīgā saucienus, satraukumu. Dažādas nelaimes arī laukos piemeklē cilvēkus tāpat kā pilsētās.
“Mieru! Tikai mieru!” tas mans pirmais likums. Te gan emociju spilgtās krāsas, te kā zibens šautra naktī izgaismojas atmiņas. Paliekot strādāt savā bērnības un jaunības pusē un zinot, ka pravieši arī savā dzimtenē netiek cienīti, esmu saņēmusi arī mazas atzinības, cīnoties ar grūtībām un sūru darbu. Te visi pazīstami, vārdos saukti ikdienā, un visa mana dzīve gājusi kā viena vienīga dežūra, bez lielām brīvdienām. Esmu zinājusi, uz kādu darbu eju, tāpēc jebkura gaušanās lieka.
Laika tecējumu nevar apturēt. Ir tikai atmiņas un cerības par mīkstu nobraucienu no dzīves kalna. Mēs esam to pelnījuši! Kad atnāks diena, ko mēs negaidām, gan jau kāds pacients, ja tā vēl būs darbdiena, atkal noteiks: “Skat, daktere nomira un nepaspēja mani pieņemt! Skāde gan!”
Bet ārsts arī ir tikai cilvēks, tāds pats kā tu, tāds pats kā daudzi citi, un nekas cilvēcisks arī viņam nav bijis svešs: ne prieki, ne bēdas, ne mīlestība, ne naids. No viņa ir daudz prasīts, viņam ir arī daudz dots, un ne jau materiālās vērtības. Ārstam ir dots saprast pasaules lietu kārtību un uzupurēties otra labā, un tas ir daudz.
Lai Dievs jums dod satikt savus labos ārstus un cienīt tos, kaut iegūt cieņu nav nemaz tik viegli.
