Saeimas deputāts Aigars Jirgens uzskata, ka labās, cēlās un skaistās jūtas ikdienas pelēcībā, aizņemtībā zūd.
Saeimas deputāts Aigars Jirgens uzskata, ka labās, cēlās un skaistās jūtas ikdienas pelēcībā, aizņemtībā zūd. Tām neatliek laika. Tikai tad, kad klusumā paliek viens pie baltas lapas, tās atrod īstos vārdos. Tie arī ir patiesākie mirkļi.
“Kad rakstu, esmu viens ar savām domām. Tad arī brīvāk varu paust emocijas. Dzīvē sevi stingri kontrolējam – vārdos, ko pasakām, skatienos, ko raidām. Neviens publiski nevēlas atklāt, ko pārdzīvo. Dzejolis ir tā brīža vērtējums. Gadās, ka pēc laika, pārlasot senāk rakstītus dzejoļus, jūtu, ka tagad tā nedomāju. Tomēr nekad no tā neesmu kaunējies. Tā ir mana pagātne. Viss, kas ar mani noticis,” saka A. Jirgens.
Viņš atceras grāmatas “Pravietis” citātu: “Daži no jums saka, ka prieks ir lielāks par skumjām. Citi saka: “Nē. Skumjas ir lielākas par prieku.”. Bet es jums saku: “Tie nav šķirami. Kopā tie nāk. Kad viens sēž pie tava galda, atceries, ka otrs ir aizmidzis tavā gultā.” Aigars to ir pieņēmis. Dzejā paliek viņa pārdzīvojums
Dzeja rodas spontāni
Kādēļ tieši dzeja? To Aigars nespēj izskaidrot. “Šķiet, ka lirikā varēju vislabāk paust mirkļa iespaidus. Kad jau divdesmit gadus biju rakstījis, vēlējos tos laist atklātībā. Ne jau katru dienu rakstīju. Tikai brīžos, kad runāja sirds,” saka Aigars.
Tādēļ viņš nav pievērsies prozai, kas prasot ilgu un pamatīgu darbu. “Dzejoļi ir dvēseles atklāsme. Pirms to publicēšanas jutu iekšēju pretestību. Grāmatai izvēlējos tos, ko, manuprāt, varu rādīt. Ir arī tādi, kas palikuši ārpus krājumiem. Tie, kas šķiet neizdevušies,” atzīst dzejnieks.
Iegūst otru elpu
A. Jirgens atzīst, ka viņam patīk, ja dzejoļi uzsāk otru dzīvi. Tas iespējams tikai tad, ja komponists tos izvēlas par tekstu dziesmām. “Bieži vien dziesma ir populāra un sabiedrība to pazīst labāk nekā dzejoli. Varbūt tādēļ, ka grāmatas iznāk mazā tirāžā,” secina Aigars.
Viņa vārsmas dziesmām noskatījis arī Imants Kalniņš. Abi ir vienā partijā. Bet tas nebija iemesls, kāpēc komponists izvēlējās šo dzeju. A. Jirgens iepazīstināts ar mūziķi Hārdiju Madzuli, tagad kopā top koncertu programma.
“Līdz šim mūzika ir atbildusi dzejai. Nav bijusi sajūta, ka dziesmā tiek izteikts kaut kas tāds, ko es neesmu sajutis un kas ir pretrunā ar uzrakstīto. Gan I. Kalniņa, gan H. Madzuļa mūzika saaug ar tekstiem. Mēs neesam līdzīgi, tomēr mākslā atrodas kopīga stīga,” saka A. Jirgens.
Kritiku uztver viegli
“Ja cilvēks kaut ko rada, viņš vienmēr saskaras ar kritiku, ar uzslavām. Mākslā visiem nekad neizdabāsi. Es neuzskatu, ka mans darbs ir augstas klases sasniegums. Nē. Tā ir daļa no manas personības. Kas vēlēsies un sapratīs, tie lasīs. Es nevienam ar dzeju neesmu uzbāzies,” uzskata A. Jirgens.
Viņš neslēpj, ka visi dzejoļi ir par mīlestību. Tās ir cilvēka spēcīgākās jūtas, arī Aigara. Nekas cits autoru nav rosinājis un uzrunājis šādā veidā izteikties. Un viņš neslēpj, ka no visa, ko lasījis, apzināti vai neapzināti ir paņēmis. Ir ietekmējies. Arī no iemīļotajiem autoriem – Austras Skujiņas, Jāņa Grota un Jāņa Ziemeļnieka.
Dzīvē vajag divas puses
“Esmu Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas padomes loceklis. Tā ir institūcija, kas regulē enerģētikas, telekomunikāciju, pasta un dzelzceļa nozares un nodarbojas ar tarifu noteikšanu, licenču izsniegšanu. Tā ir cita pasaule. Pretēja lirikai. Man šīs divas pasaules ir vajadzīgas. Tās abas atrod manī vietu, viena otru papildina,” secina dzejnieks.
Saeimas darbs prasa citu atdevi, citas domas. Tomēr, būdams deputāts, viņš nav nonācis pretrunās ar savu sirdsapziņu, ar iekšējo pārliecību. Ir nācies strīdēties. Bet tikai par taisnību.
Vizītkarte
Dzimis: 1961. gadā Rīgā.
Strādājis: kā žurnālists vairākos preses izdevumos, darbojies politiskās organizācijās, bijis Latvijas Pilsoņu kongresa priekšsēdētājs, tagad darbojas apvienībā “Tēvzemei un Brīvībai”/ LNNK. No 1996. līdz 1998. gadam bijis Saeimas priekšsēdētāja biedrs.
Kā dzejnieks plašāk pazīstams kļuvis pēc grupas “Autobuss debesīs” diska “Logs puspavērts” izdošanas.
****
Deg vasara kastaņu baltajās
svecēs,
un jasmīnu muklājā dvēsele
stieg.
Ko lai dara – balts karuselis griež
prātu.
Ko lai dara – sapnī sāk stindzināt
sniegs.
Deg vasara reibīgā skatienā
Tavā,
tur dienvidi atspīd un saule, un
prieks,
un Tavas rokas kā jūra pirms
rieta, tik rāmas un skaistas.
Man sapnī krīt sniegs.
Deg vasara kastaņu baltajās
svecēs –
un es palieku mūžīgs tai
svešinieks.
Deg vasara reibīgā skatienā
Tavā, kā gribas to satvert!
Man sapnī jau snieg.
****
No tā sapņa kurā Tu
atnākusi biji
sākusies ir mana
atkušana.
Es kļūstu upe kas iet pāri
krastiem
un nav vairs krastu
ir viena vienīga apūdeņojama
zeme.
no tā sapņa kurā Tu
maigus vārdus teici
sākusies ir mana
atkušana.
Paliem šiem
nav
un nebūs
gala.
