Par laimi cilvēka dzīvē izteikušies daudzi gudrie. Piemēram, Augustīns uzskatījis, ka “laimīgs ir tas, kuram ir viss, ko viņš grib”.
Par laimi cilvēka dzīvē izteikušies daudzi gudrie. Piemēram, Augustīns uzskatījis, ka “laimīgs ir tas, kuram ir viss, ko viņš grib”. Seneka savulaik domājis, ka “par laimīgu mēs saucam cilvēku, kurš nepazīst labumu, kas būtu lielāks, nekā viņš pats sev spēj dot”. Ja mums vajadzētu definēt, kas ir laime, katrs to izteiktu citādāk, jo cilvēkam ir tiesības būt laimīgam tik daudz, cik viņš to vēlas, tā – kā viņš to vēlas.
Vērojot pasaulē notiekošo, mēs aizvien biežāk sakām, ka varam būt patiesi laimīgi, ka dzīvojam, ka, rītos mierīgi mostoties jaunai dienai, varam to ieraudzīt un pasveicināt, nebaidoties, ka vajadzēs pamest māju, zaudēt tuviniekus, zaudēt savu kailo un tik neaizsargāto dzīvību, jo katru minūti, stundu, dienu kaut kur pasaulē bojā iet simtiem nevainīgu cilvēku.
Nesen televīzijā vēroju dokumentālo filmu, kas stāstīja par Palestīnas un Izraēlas, šķiet, nebeidzamo konfliktu. Domāju par to, kas ir šo cilvēku laime. Viņu zeme, fanātiskā ticība un pārliecība? Varbūt viņi laimes jēdzienu izprot citādāk nekā mēs? Varbūt viņiem tā ir iespēja cīnīties un uzvarēt, izdzīvot pašiem, bet savas pārliecības vārdā nogalināt otru? Varbūt tā ir pareizi – dzīvot saticībā ar Dievu un vienmēr iedomāties, ka esi viņa uzraudzībā un aizsardzībā, ka viss, ko dari, ir viņa vārdā? Diemžēl es to nespēju saprast, vērojot, kā raud bada izvārdzināts bērns pie šāviņa nogalinātas mātes, kā putekļu un gruvešu kaudzes aprok tūkstošiem cilvēku. Kur šādos brīžos ir augstais Dievs un tā aizstāvība? Kāpēc viņš ļauj mirt bērniem, kas tikko sāk apzināt šo pieaugušo laimes radīto pasauli? Sakām, tā tiekam sodīti par grēkiem. Tā ir viegli atbildēt.
Uzskatu, ka ne jau Dievs, mēs paši sodām sevi par saviem grēkiem, paši iznīcinām un sargājam, tikai paši savām rokām uzceļam un nojaucam, tāpēc labāk atstāsim Dievu tā augstībā, uz zemes saglabāsim mieru, bet sev piešķirsim labu prātu, jo tikai tad būsim laimīgi.
