Savos 33 gados bijušais lizumnietis Andris Kalve nomainījis vairākus darbus un uzsācis privātbiznesu. Viņš ir piepildījis bērnības sapni – sēdēt uz motocikla un braukt sacensībās.
Savos 33 gados bijušais lizumnietis Andris Kalve nomainījis vairākus darbus un uzsācis privātbiznesu. Viņš ir piepildījis bērnības sapni – sēdēt uz motocikla un braukt sacensībās.
Nu jau viņš startē profesionāļu klasē. Lai arī bijuši kritieni, reizēm sāpīgi un liktenīgi, tie iemācījuši cīnīties. Andris atzīst, ka dzīvē par visu ir jācīnās.
Kam tu vairāk piederi – Lizumam vai Rīgai?
Pēc 8.klases aizgāju mācīties uz Rīgu, tomēr pēc mācībām atkal atnācu uz laukiem. Iesauca mani armijā, sagatavoja par šoferi. Dažus mēnešus pirms dienesta uzsākšanas Latvija pasludināja suverenitāti, es izvēlējos alternatīvo dienestu, vietējā kolhozā strādāju par šoferi. Tad ar lizumnieti Uģi Aigaru izveidojām klubu “Velves”. Tajā laikā daudzi sāka savu privāto biznesu. Sākumā mums labi gāja. Kā jau tajā laikā – viss uz urrā, jo nebija ne saprāta, ne pieredzes. Dzīvot atkal pārcēlos uz Rīgu. Sāku strādā kazino par krupjē, par dīleri. Braucu ar kuģi uz Vāciju un dzinu uz Latviju mašīnas, jo šeit pēc tām bija pieprasījums. Sāku strādāt kādā reklāmas aģentūrā, vēlāk tipogrāfijā. Tas bija liktenīgi, jo vēlāk ar vienu džeku sametāmies kopā un izveidojām savu reklāmas aģentūru, tomēr dažādu iemeslu dēļ pašķīrāmies.
Tagad jau četrus gadus man pieder reklāmas aģentūra “Skats A”. Tādēļ ir iznācis tā, ka Lizumam vairs nepiederu. Tomēr man vienmēr ir paticis atgriezties šajā pusē. Īpaši vasarās, kad visapkārt viss zaļo. Uz Rīgas asfalta un stresā visu laiku dzīvot nevar.
Kad aktīvi sāki nodarboties ar motokrosu?
Tikai pirms sešiem gadiem. Tad arī sāku visu pilnīgi no nulles. Tomēr visu mūžu sapņoju par mocīti. Agrāk Lizumā, kolhozā “Spars”, bija motociklistu klubs, vēlējos braukt, bet mani vecāki bija pret to. Palika 16 gadi, tolaik vecāki par bērniem saņēma apdrošināšanas naudu. Visi dēliem pirka “Jawas”. Es arī lūdzos un diņģēju, bet šie nepiekrita. Atceros, ka tolaik cilvēki par video neko nezināja, bet es jau Rīgā filmas biju redzējis. Mamma iedeva naudu, lai es pērku videomagnetofonu, lai tikai aizmirstu motociklu. Gribēja mani no visa sliktā pasargāt, un es viņu kā māti varu saprast.
Pirms sešiem gadiem ar puisi, ar kuru kopā uzsākām reklāmaģentūras biznesu, satikām citus cilvēkus, kam motosports bija hobijs. Uzaicināja arī mūs, uz motocikla pirmoreiz sēdos uzvalka biksēs un laka kurpēs. Pa trasi braucu vienu, otru, trešo apli, bija tramplīns, kas man tajā laikā likās milzīgi liels. Protams, uz šā tramplīna arī metu kūleni un kritu. Tomēr man iepatikās, tajā brīdī sapratu, ka šī ir tā nodarbe, kas man vajadzīga. Abi ar kolēģi nopirkām kopīgu “Hondu” un vienu motociklista formu. Kad nāca brīvdienas, tad gluži kā bērni nespējām to sadalīt. Tad vilkām sērkociņus – kas izvilks garo, pirks jaunu motociklu, kas īso – jaunu tērpu. Man bija jāpērk forma, bet kopš tā brīža mēs abi jau bijām konkurenti. Sāku startēt amatieru klasē. Kritu un guvu traumas, tomēr šogad jau braucu profesionāļu līgā.
Traumas neatturēja no vēlmes braukt?
– Cik esmu braucis, nav pagājis neviens gads, kad nebūtu kaut ko salauzis. Reizēm nopietnas traumas esmu guvis pat divreiz gadā. Ko par to teica mamma? Pādzīvoja. Kad Lizumā notika sacensības, viņa uz tām negāja. Viņu pat tracināja motociklu skaņa, ko no trases vējš atnesa līdz mājām. Tad, kad viņa saprata, ka es nodarbē esmu līdz ausīm, sāka nākt uz sacensībām un priecājās, kad es Lizumā vinnēju. Mājās vinnēt vienmēr ir patīkami.
Protams, braukt svešā trasē ir krietni vieglāk. Pērn pēc sacensībām Lizumā katrs pienāca, izteica savu vērtējumu, nevar izbēgt arī no atbildības par sacensību organizēšanu, norisi. Grūti laist muļķi savējo priekšā.
Tagad ārstēju traumu, katru rītu eju uz rehabilitācijas kursu. Ja atgūšu veselību, atkal braukšu. To darīšu, cik ilgi vien spēšu.
Vai ir vērts tā riskēt?
– Mēs neviens neesam pasargāti no dažādām nelaimēm. Man šķiet, ka daudz muļķīgāk būtu, ja es dzīvotu un sevi uzpasētu kā jēlu olu, tad kādu rītu pamostos, justos slikti un uzzinātu, ka esmu nedziedināmi slims un atlicis dzīvot pāris gadus.
Piekrītu, ka motokross nav tas labākais vai vieglākais sporta veids, var gūt daudz traumu, tomēr šis sports ir tas, ko man vajag. Varbūt vēlāk vecumā būs, ko atcerēties. Es būšu darījis to, ko mana sirds karsti vēlējās. Manam tēvam patīk makšķerēt, man tas neinteresē. Tāpēc jau pasaule ir tik interesanta, ka mēs esam tik dažādi. Cits no rīta pamostas un viņam pirmā doma ir, kā piedzerties. Mani tas nevilina.
Kas tevi mudina organizēt motokrosa sacensības dzimtajā rajonā?
Muļķīgs fanātisms un nekas cits, jo man no tā nekas netiek. Visus gadus, cik vien rīkotas sacīkstes rajonā, bijuši vieni vienīgi mīnusi, jo liela nauda jāiegulda, lai izveidotu trasi. Jāmaksā par trases apdrošināšanu, mediķiem, tiesnešiem, kolēģiem jāmaksā.
Tavam dēlam bija tikai trīs gadi, kad viņš sāka braukt sacensībās. Nebaidījies?
– Kad Niks piedzima, gribēju, lai viņš būtu motobraucējs. Stutēju un rosināju interesi par šo sporta veidu, viņš arī brauca. Trīs gadu vecumā viņam bija pirmās sacensības.
Tomēr šogad Niks liktenīgi krita un kategoriski pateica, ka vairāk nebrauks. Man gan sirds iesāpējās, jo biju sagatavojis viņa mocīti, to krietni uzlabojis, tomēr ar varu nevaru uzspiest.
Trasē citi vecāki bērnus, kas sāk niķoties un nevēlas braukt, pat ieper. Pats esmu gājis klāt šādiem vecākiem un teicis, lai izbeidz. Es tā negribu darīt. Ceru, ka paies gadi tad varbūt Niks atkal gribēs braukt. Viņš četru gadu vecumā perfekti lasa un raksta, skaisti dzied.
Bērnudārzā viņš ir vienīgais puika, kas dzied ansamblī, dzied solo. Viņš pat saraksta vārdus un mēģina komponēt dziesmas! Es dzīvoju ar domu, ka varbūt viņš pamazām kļūst par muzikantu, komponistu. Lai tā būtu! Man jāmēģina savi sapņi salauzt, jo, iespējams, tie nav mana dēla sapņi.
Kad Niku vēroji trasē no malas, vai beidzot saprati savu mammu, kas tev aizliedza braukt?
– Nē. Varbūt tādēļ, ka man šis sporta veids pārāk daudz nozīmē. Arī mana sieva dēlam skrēja līdzi un palīdzēja. Pagājušogad sacensībās Apē viņš bija pats mazākais. Braucot no kalna, rociņas nenoturēja stūri, viņš meta kūleni un pārsita aci. Raudāja. Bet bija atlikuši vēl divi apļi, un es viņam teicu, lai iztur, lai aizbrauc līdz finišam. Protams, trasi viņš nobrauca ar asarām acīs. Toreiz komentētājs jautāja, nez kādus burvju vārdus es esmu dēlam pateicis, lai viņš trasi pabeigtu. Pēc sacensībām nāca klāt daži skatītāji, kas vaicāja, vai mums, vecākiem, ir viss mājās, citi atkal brīnījās, kā tik mazs puika var būt tik izturīgs. Tādi mēs esam.
Ko esi ieguvis, mainot darbu?
– Tikai dzīves pieredzi. Jāteic, ka es joprojām pakrītu uz viena uz tā paša akmens. Es pārāk uzticos cilvēkiem, tas mani bieži ir pievīlis un licis ciest. Bet es tāds esmu. Ja arī nolemju mainīties, kļūt stingrāks, tas ir tikai uz laiku. Es ilgi neturu dusmas, man nav vajadzīgi oficiāli līgumi. Es ticu, ka cilvēks turēs vārdu, ja mēs būsim vienojušies mutiski. Reizēm gan tā nenotiek.
Esmu iemācījies būt neatlaidīgs. Tas noder, lai brauktu motosportā. Man ir tā, ja kaut kas patīk, es varu iet caur uguni un ūdeni. Sākumā arī man nebija meistarības. Kā mācēju, tā braucu. Braukšanas pamatus biju apguvis pašmācības ceļā, reizēm nepareizi. To nācās lauzt. Sākumā treniņi šķita tīrās mokas. Negāja, kritu, tomēr cēlos un atkal gāzēju. Bijis tā, ka dusmās mocim iesperu, ja braukšana neiet, bet atkal saņemos un turpinu. Šajā sportā iesaistīju lizumniešus. Sākumā devu viņiem līdzekļus degvielai, palīdzēju sagādāt močus.
Kur jūties labāk – pie stūres automašīnā vai uz motocikla?
Kad ieraugu moci, man citu neko nevajag. Dzērājam laikam tikpat grūti ir atteikties no šņabja glāzes, kas nolikta acu priekšā. Rokas man īsti netrīc, bet roku spalvas gan saceļas, kad izdzirdu moča skaņu un jūtu tā smaržu. Citi saka, ka moči smird, man viņi smaržo. Pats sevi reizēm par to lamāju un domāju, ja es no tā visa varētu atteikties! Iespējams, ka no sportošanas atiešu malā un vairāk pievērsīšos sacensību organizēšanai.
Man bija ūdensmotocikls, kvadricikls, šosejas, krosa motocikls. Naudu tiem neesmu taupījis. Tagad visus esmu pārdevis. Lai būtu miers, lai nav acīs. Nekas, paies laiks un, kad būšu gatavs mačiem, nopirkšu citus. Ja būs veselība, no solo motocikliem domāju pāriet uz kvadricikliem un startēt tajā klasē. Tas ir divreiz smagāks nekā solo motocikls. Nākamgad plānots šo klasi ietvert arī Latvijas čempionātā, tad es varētu cīnīties. Tagad 125 kubikcentimetru klasē vērtē visus vecumus kopā, man ar jaunajiem puišiem ir grūti sacensties. Gribas iekļūt piecniekā. Kvadraciklu klasē es varētu cīnīties.
Kuru izjūtu dēļ tu esi gatavs uz risku?
– Man patīk tramplīni, lēcieni. Mani nebaida tas, ka varu piezemēties ar kritienu un gūt traumas. Katrs tramplīns man ir barjera, kas ir jāpārvar. Ja es to izdaru, gūstu baudu, adrenalīnu. Kad uzlido ar lielu ātrumu un starp kājām ir 100 kilogramu smags mocis! Augstums, savu baiļu pārvarēšana, lidojums – viss kopā. Tas viss pelēkajai dzīvei piešķir krāsas. Es nevaru sūdzēties, ka man būtu garlaicīga dzīve. Es nekad neesmu varējis būt mierīgs, nosēdēt uz vietas. Pusdienas arī vienmēr ēdu skrējienā, bet man patīk šis skrējiens. Citādāk es nemāku.
***
Vizītkarte
– Vārds: Andris Kalve.
– Dzimis: 1971.gada 4.martā. Pirmos dzīves gadus pavadījis Tirzā, vēlāk Lizumā.
– Ģimenes stāvoklis: precējies, ir dēls Niks.
– Strādā: direktors privātfirmā – reklāmas aģentūrā “Skats A”.
– Dzīves moto: Katra diena ir citādāka, bet tā jādzīvo tā, lai sasniegtu izvēlēto mērķi.
